Noziedznieks
Esmu izdarījis slepkavību, kas man īsti neizraisa nekādas emocijas. Policisti rokas saslēguši roku dzelžos aiz muguras. Interesantākais, ka kaut kā izlaužos no viņu varas un skrienu prom. Kad tie, kas dzenas pakaļ vairs nav manāmi, es samazinu soli. Baidos uzskriet kāda policista tiešajam acu skatienam. Pieskaros savai sejai, un zoda vietā jūtu garu, pinkainu bārdu. Tā nu gadās, ka es tomēr vienam uzduros un viņš prasa, vai neesot redzējis kādu vīrieti ar bārdu skaidrām pa iecirkni, es saku, ka nesen tik te ienācu. Nebeidzu beigt brīnīties, ka pats policists mani neatpazina. Izbēgt no policijas iecirkņa nemaz nebija tik grūti, kā licies. Ieskrienu lielā lielveikalā un prasu pirmajiem redzeslokā nonākušajiem vīriešiem. Balss izklausās ļoti izmisusi, taču es tāds nemaz nejūtos. Viņi labprāt piekrīt, sakot, ka viņiem tepat ir mašīna, jālec tikai iekšā. Mašīna ir tiešām netālu, taču tā vizuāli ļoti atšķiras no citām. Tā ir liela limuzīnveidīga ar pāris vizuāliem defektiem. Laikam jau tas...