Catch life pieces and travel ^.^

Putni čivina aiz loga. Saules stari lēnām veļas pāri palodzei un lēnām iekrīt katrā tuvākajā lietā nosedzot ēnas. Gaismas rūtis uz sienas, kas vēja un aizkaru mijiedarbībā viegli trīs un maina formu. Sniegu pamazām nomaina dubļi, bet man liekas, ka vēl vakar slidas asmens skāra ledu. Kā lielas un slapjas sniega pikas krita un lika cilvēkiem slēpties. No tā palika slapjas kājas un seja. Nu labi, tas nav tik skaisti, bet tāda bija tā laikam jau pēdējā ziemīgā diena, kura tā arī īsti nebija ziemīga, jo jau tad bija vērojamas diezgan palielas ūdens lāmas ceļu malās un kāds arī tika apšļakstīts. Pie ēku sienām uzliktie uzraksti ''Uzmanīgi!  Krītošs sniegs un lāstekas'' atbilda patiesībai. Lielas sniega lāvas vēlās pāri jumta malai, kā arī tīšuprāt tika dzītas nost no turienes. Tā ziema lēnām atkāpās. Lāstekas sarāvās un, kad pēdējā saite ar ziemu pārtrūka, sašķīda tūkstošs gabaliņos. No pazolēm vairs  nekrīt sniegpārslu drūzma. Pāris vēl lēnām tik nolaidās uz purngala. Bet ...

as my memory rests but never forgets what I lost wake me up when September ends Skan Wake Me Up When September Ends. Nespēju noticēt, ka jau 5 gadu vecumā var sarakstīt dziesmu ar tik jauku tekstu .. Look For Love Apbrīnoju Billiju Džo Armstrongu gan kā mūziķi, gan kā vienkārši cilvēku. Greenday klausos jau pāris gadus un varu teikt, ka man ļoti patīk . Tās ar domu, nesamākslotas un “zaļas” dziesmas. Palasīju biogrāfiju, un beidzot sapratu, kāpēc Billjs tik ļoti izjusti dziet Wake Me Up When September Ends. To viņ š veltījis savam tēvam. Un raksts izskan uz nots. This song brings me down.