Atā?


Putni čivina aiz loga. Saules stari lēnām veļas pāri palodzei un lēnām iekrīt katrā tuvākajā lietā nosedzot ēnas. Gaismas rūtis uz sienas, kas vēja un aizkaru mijiedarbībā viegli trīs un maina formu. Sniegu pamazām nomaina dubļi, bet man liekas, ka vēl vakar slidas asmens skāra ledu. Kā lielas un slapjas sniega pikas krita un lika cilvēkiem slēpties. No tā palika slapjas kājas un seja. Nu labi, tas nav tik skaisti, bet tāda bija tā laikam jau pēdējā ziemīgā diena, kura tā arī īsti nebija ziemīga, jo jau tad bija vērojamas diezgan palielas ūdens lāmas ceļu malās un kāds arī tika apšļakstīts. Pie ēku sienām uzliktie uzraksti ''Uzmanīgi!  Krītošs sniegs un lāstekas'' atbilda patiesībai. Lielas sniega lāvas vēlās pāri jumta malai, kā arī tīšuprāt tika dzītas nost no turienes. Tā ziema lēnām atkāpās. Lāstekas sarāvās un, kad pēdējā saite ar ziemu pārtrūka, sašķīda tūkstošs gabaliņos. No pazolēm vairs  nekrīt sniegpārslu drūzma. Pāris vēl lēnām tik nolaidās uz purngala. Bet tās bija tik niecīgas, ka reti kurš varēja vairs pateikt, vai tās bija sniegpārslas, vai parasti, nenosakāmas izcelsmes puteklīši. Ziema kaut ko paņem un iedod. Kaut kas paliek atmiņā un aizplēn. Man būtu gribējies no tevis paņemt vairāk...

Comments

Popular posts from this blog

The Taste of Childhood

Dress Code and Attire in Slovenia

In Memoriam: Uroš Mozetič