Catch life pieces and travel ^.^

Dažreiz liekas, ka laiks tā steidzas, bet citu reizi liekas, ka tas stāv uz vietas. Arī dabai ir savs laiks, un būdama neprognozējama, arī tā māk sasteigt vai aizkavēt lietu dabisko virzību. Kad uznāk pēkšņas pārmaiņas dabā, dzīvajai dabai tas var sagādāt lielas problēmas. Liekas vēl nesen bija stiprs lietus, ko nomainīja saule un otrādi, taču tagad pasaule tiek tērpta aizvien baltāka. Tas pats ir ar mazo, sirdij tuvo Latviju, kuru ir piemeklējis stipri klimatiskie apstākļi, kas izpaužas negaisā, sniegā un krusā. Negaiss, kurā novērojams pērkons, zibens un lietus nav nekas neparasts, bet ja runa iet par zibeni un pērkonu laikā, kad snieg, ir kaut kas pavisam jauns un nebijis. To ir vērts redzēt kaut vai tikai tāpēc, lai sīkāk novērtētu dabas spēku mainību. No debesīm sen krīt ne vien sniega pārslas, bet arī citas anomālijas kā miruši putni. Tādas lietas ir neaizmirstamākas un ievērības cienīgas, taču tas nenozīmē, ka arī tādai lietai, kā pirmais sniegs netiktu pievērsta uzmanība tik...

We don't clearly know where the friendship starts, but we surely know where it ends. Sometimes it begins with a small ''Hi!'' on the way, little plays, driving with a bicycle, buying and eating ice-cream together... It's the part of childhood memories which will never come back, same as the people in them. It is a really valuable thing if someone have made it through today. Most of the time the people from the past you can see someday, but you won't get even little ''hi'' from them. Time changes everything, same as all the mistakes. The trust is lost along the long way, same as new people are met which, for some, replace others. It is a sad story when a true friendship dies and you get to wonder - was it real sometime or it all was just a pretend? Why wasn't it strong enough to survive? The memories are left empty and still missing the old times, but there is a layer of sand over it.

Dažreiz laika ir daudz, taču dažreiz šķiet, ka tā nekam tā īsti nepietiek. Ja paskatās atpakaļ, var manīt, cik daudz laika ticis izlietos un ieguldīts cilvēkos, lietās, kuri nav sasnieguši tagadni kopā. Daži cilvēki cenšas atrast laiku vienmēr tiem, kurus uzskata par svarīgiem savā dzīvē, bet ar laiku tiek saprasts, ka tie, citi, nemaz necenšas izbrīvēt savu laiku. Kā gan citādi var attaisnot cilvēka rīcību, kad pat 2 un vairāk mēnešu laikā neatrod laiku satikt cilvēku, kurš tam bijis kā ''labākais draugs''? Droši vien pie vainas ir tā lieta, kas spēj to aizstāt - mīlestība, bet vai tad nav tā, ka arī draudzība ir sava veida mīlestības izpausme? Visas lietas, kas kopā darītas, palīdzētas, pārdzīvotas, smietas un runātas? Laika gaitā var pazaudēt daudz. Jautājums rodas, vai zaudētais kādreiz attaisnos nākotnē iegūto? To neviens nezin, atliek tikai nodzīvot, cerēt un redzēt. Kādreiz arī man nebūs laika cilvēkiem, kuriem nav laika man, lai arī cik tuvi tie būtu. Ir liet...