Pazudušais dēls.

Sestdienas rīti. Cik gaidīti un ātri paejoši tie ir. The Hangover un izrāde 15:30. R. Blaumaņa “Pazudušais dēls” biju tikai lasījusi. Par tādu naudu- 1Ls tiešām kauns neaiziet. Balvu teātra izpildījums. Pats neierastākais, ka tikām uz skatuves. Soli uz skatuves. Pat labāk nekā balkonā, ņemot vērā, ka viņiem nebija mikrofonu. Krustiņa attēlotājam ļoti skaļa un stingra balss. Aža vienbrīd sākot kliegt, tiešām izbiedēja. Pārliecinošs tēlojums. To var teikt par visiem, neviens pat neko manāmi nesajauca un biju patīkami pārsteigta. Īstenībā daudzi bija. Biju domājusi, ka viņi nebūs tik negaidīti labā līmenī. Domāju, ka Mikus tēvs un Roplainis, nesasniedzot aizkarus, sāktu iet, nevis klibot. Visjaukākais likās teikums “Viņš raksta, es redzēju” un “Vecāku asaras šogad lētas. Viņu priekiem atkal ziedi nosaluši.” Vienīgi specefekti gan bija tādi nekādi- negaisa “zibeņus” varēja dzirdēt kā skaņu operators vai kaut kas tamlīdzīgs nospiež pie datora. Vēl pirms gaisma uzplaiksni, dzirdēja pogas skaņas. Un vadītāja sēdēja un smaidīja. Interesanti, ko gan viņa domāja. Droši vien patika. Vienīgi žēl, ka beigās viss notika tādā tumsā un tomēr varēja manīt, ka Krustiņa atveidotājs nokrīt no šāviena un pēc mirkļa, kad svece nodzisusi, pieceļas un sāk dziedāt. Ieteiktu apmeklēt teātri, jo tas tiešām ir interesanti un neizmērojams cilvēku darbs.

Comments

Popular posts from this blog

The Taste of Childhood

Dress Code and Attire in Slovenia

In Memoriam: Uroš Mozetič