Posts

Showing posts from February, 2010

Cepums- Aplis.

Image
Skolā dzirdēju, ka kāds runāja par šo dziesmu par savu pilsētu, lai gan reps nekad nav saistījis, nolēmu paklausīties vismaz tekstu, apmēram tāds: Jēkabpils, tā tevi tautā sauc Zināmas sejas nedēļas nogalēs zināmas sejas uz ielām, kā naktīm, tā dienām [..] nereti gadās, ka bīstami klejot ejot vienam.. Jēkabpils tā mana pilsēta dzimtā. Jēga dilst, jo tā noslīka dirsā. Bērnu pilns, kas arī darīs drīz tā.. Teiksim šodien Jēkabpils ir skaista, visapkārt balts un kaimiņi sarunājas, nobrauca sniega tīrītājs. Nemaz jau tik neviesmīlīgi tie cilvēki nav, ja ir savs draugu loks, tie ir ļoti draudzīgi. Vecākas tantiņas te ir sevišķi runātīgas, laikam tāpēc, ka nav ar ko citu parunāt, vienīgi Palejās šķiet, ka viņas sēž un visus aprunā..varbūt tā nemaz nav. Protams, autobusā var dzirdēt visādus vārdus, bet ir arī tādi, kuri iegrimuši domās, klausās muziku. Jauniešiem patīk atkarības, tas tiesa, bet arī mūzika, daudzi spēlē kādu instrumentu, arī es. Katram car teikt ir kas padodas. Tā kā nemaz t...

Pazuduši sniegos.,

Image
Šonakt daudzi skatās laikam Titāniku un rīt Piezīmju grām atiņu. Tā kā abas redzētas un abas labas, nolēmu skatīties kaut ko citu. Uz labu laimi atradu filmu, kura atstāja tik lielu iespaidu un pat nezinu kapēc. Ja pirmoreiz, skatoties Titāniku, asaras acīs bija tikai beigās, tad šajā filmā gandrīz visu laiku. Pamatā ir reāli notik umi. Antarktīdā pēc ekspedīcijas ar doktoru Deivisu Maklarenu (Brūss Grīnvuds), kamanu suņu dresētājam Džerijam Šepardam (Pols Vokers) nākas atstāt bāzi kopā ar kolēģiem, jo tuvojas spēcīga sniega vētra. Viņš piesien suņus, domādams, ka vēlāk atgriezīsies tos izglābt, taču misija tiek atcelta un suņi paliek pamesti likteņa varā. Sešus mēnešus Džerijs cenšas atrast kādu, kas sponsorētu glābšanas operāc iju, kamēr viņa suņi cīnās par izdzīvošanu. Dedicated to the antartic explorers and their dogs whose courage and spirit inspired this film http://www.youtube.com/watch?v=Fl52AiT1Q6o

Hug.

Image
lasot obligāto literatūru, atcerējos S. Kinga “Roze, ērkšķu puķe”: ♥ “ Kad viņa rokas apkļāvās tai apkārt, viņa ieprātojās-vai cilvēku dzimums maz kaut ko jēdz par apskaušanos- cik bezgala labi ir to izjust un kā gribas, lai tā ilgtu mūžīgi mūžam.” ♥”Lai pilnīgi apjaustu apskāviena vērtību, vispirms ir bijis skaudri jāizjūt tā trūkums.” so true.. Spontāns apskāviens – mīļš, bet tik ļoti neparedzēts un negaidīts žests..vispirms nostrādāja reflekss – ķermenis automātiski pagriezās, lai Tu nejauši nesajustu, cik ļoti man patīc…… domas palēcās un aizaulekšoja visos virzienos… un tad atnāca skumjas un nožēla – nokavēju, tas brīdis, kad bija jārīkojas, izrādījās tik īss…Bet varbūt tā arī vajadzēja? Prātīgi un ar apdomu?