Hug.
lasot obligāto literatūru, atcerējos S. Kinga “Roze, ērkšķu puķe”: ♥“Kad viņa rokas apkļāvās tai apkārt, viņa ieprātojās-vai cilvēku dzimums maz kaut ko jēdz par apskaušanos- cik bezgala labi ir to izjust un kā gribas, lai tā ilgtu mūžīgi mūžam.”
♥”Lai pilnīgi apjaustu apskāviena vērtību, vispirms ir bijis skaudri jāizjūt tā trūkums.”
♥”Lai pilnīgi apjaustu apskāviena vērtību, vispirms ir bijis skaudri jāizjūt tā trūkums.”
so true..Spontāns apskāviens – mīļš, bet tik ļoti neparedzēts un negaidīts žests..vispirms nostrādāja reflekss – ķermenis automātiski pagriezās, lai Tu nejauši nesajustu, cik ļoti man patīc…… domas palēcās un aizaulekšoja visos virzienos… un tad atnāca skumjas un nožēla – nokavēju, tas brīdis, kad bija jārīkojas, izrādījās tik īss…Bet varbūt tā arī vajadzēja? Prātīgi un ar apdomu?
Comments