Catch life pieces and travel ^.^

Zemenes gan ir garšīgas. Šogad mājās zemeņu nav, tāpēc laikam tik izteikti novērtēju un izbaudu to garšu. Tā jau parasti ir, ka cilvēks novērtē to, kas bija tikai tad, kad tā vairs nav. Apbrīnoju to sieviešu pacietību, lasot meža zemenes. Pārdodot pāris desmitus litrus var tikai iedomāties, cik laika tas prasījis. Kam laika ir daudz, tas nepadara neko ievērojamu, kam tā ir mazāk, tas cenšas to aizpildīt vairāk produktīvi. Pierādījies fakts. Ar zemenēm dzīve šķiet nedaudz saldāka, jo zemenes piešķir to vasaras garšu, pat ja tas ir viens no mazumiņiem, ko saņem no vasaras. Neviens to nevar atņemt. Pilnīgi radās vēlme aizbraukt uz mežu un paskatīties, ko garšīgu tur var atrast un vienkārši izbaudīt Latvijas dabas skaistumu. Šeit nekad nešalc vēji un nedzied putni, te rej kaimiņu suns, brauc vilciens un mašīnas.

Ar laiku tu kļūsti par apgrūtinājumu citiem un tie, kuri tevi kādreiz pazina, paiet uz ielas pat nepasveicinot.

Nekad nebūtu domājusi, ka šis Līgo vakars man paliks atmiņā kā sēdēšana pustukšā istabā, skatoties Stīvena Spīlberga filmu ''Super 8''. Mazā pilsētiņā katra diena paiet vienkārši, nekas īpašs nenotiek, bet pēc vilcienu katastrofas viss mainās - sāk risināties dažādi neizskaidrojami notikumi, piemēram, no mašīnām pazūd motori, no mājām pazūd lietas, arī paši cilvēki. Šogad pat Ādamsona saliņā uzlika ieejas maksa. Vienmēr bijis par brīvu un tieši tad, kad man radās nepieciešamība pēc tās, atklājās, ka ieejas maksa ir visai augsta priekš tā saucamās Līgo svētku noskaņas - 3 Ls. Ar katru gadu arvien vairāk manāms, cik ļoti šie svētki attālinās no patiesajām senlatviešu tradīcijām. Apdziedāšanos Jāņos sauca par aplīgošanu, kalpi aplīgoja kungus un saimniekus, meitas puišus un otrādi. Senie latvieši ticēja daudzām lietām: • Kas Jāņos līgotājus aizraida, tam gaidāma kāda nelaime. • Pie Jāņu alus darīšanas nedrīkst laist klāt svešu cilvēku, savādāk alus nerūgst. • Jāņu dien...

Nu ko. Skola oficiāli pabeigta. Svinīgā izrādīšanās arī beigusies. Man vienīgi ļoti nepatīk tas, ka sveicot pa 2, visi skatās cik vienam daudz sveicēju, cik otram. Vienam no mūsu klases bija ļoti maz un viņam nācās stāvēt un skatīties kā otru turpina pasveikt. Nedaudz skumji palika to redzot. Labāk tad tiešām būtu bijis ārā. Lai vai kā, emocionāls pacilājums un asaras neizpalika daudziem. Arī savā mammā manīju lepnumu. Kā nekā 12 gari gadi pagājuši. Vairs nekādas ķīmijas 07:30. Jāaiziet būs kādreiz uz absolventu vakaru... Sākums visiem viens- viena skola, bet dzīves tik dažādas. Tāpat kā izvēlētās profesijas un ceļš, pa kuru iet. Skolas zvans ir izskanējis. Ziedi vāzēs lēnam novīst. Atmiņas paliek. «Zied, atkal ābeles zied, Gadi nāk, gadi iet, Tikai atkal mūs sauc   kāda balss, Kāda balss, sena balss». (S. Pugača)

Gribētos tam ticēt...

Tas, ka mums nekad nav bijušas labas attiecības ar kaimiņiem ir fakts. Gadu no gadiem nekas nemainījās. Un vakardien pēkšņi mā. izdomā uzdāvināt kaimiņu bērnam dāvanu, jo viņam esot vārda diena. Tas sākās ar to, ka kaimiņu bērni sākuši ar viņu runāties. Kā zināms dārzā ir daudz darba un mā. tur bieži atrodas. Tā tas viss aizgāja tik tālu, ka viņu pasauca pie galda un viņi sadzēra. Izrādās, ka viņi esot domājuši, ka mēs esam lepni. Par to liecinājis tas, ka mums ir izremontēta liela māja, tātad arī daudz naudas. Nezinājuši kā būt un ko teikt. Mā. teica, ka viņi esot vienkārši.Izrādās viņi arī paši gatavo alkoholu. Latgaliešu vecā tante arī ierāvusi. Apjautājās arī par mani un teica, ka vēl kādreiz vajadzētu kaimiņiem kopā savākties. Varbūt tomēr nav tik slikti kā domājām.. Kas zina.Tomēr ceru, ka man te nebūs jāpaliek, lai to noskaidrotu.

Nu ko - sākusies kārtējā vasara. Protams tā nekad nebūs tik laba, kā iepreikšējā. Cilvēki pieaug, mainās, aizbrauc. Daži paliek. Es pat īsti nezinu vai gribu palikt savā dzimtajā pilsētā. Agrāk likās jā- ka tikai prom, prom no Latvijas vai vismaz pilsētas. Bet tagad tā padomājot, šķiet, ka arī te nemaz nav tik slikti. Vienpašiem jau nav grūti būt vieniem svešā pilsētā. Tas ir fakts. Dažreiz tā var sajusties arī vietā, ko sauc par mājām. Es zinu, ka man tā īsti to nekad nepietrūktu, sevišķi kaimiņu, kuri ceļās agrāk paar agru, 3 bērni pa āru trako, suns, kurš reiz pat vairākas stundas no vietas. Dīvaini, ka viņus es sastopu gandrīz katru dienu uz ceļu. Kad vēl bija skola, tad gan ejot uz skolu vai ejot no skolas, kāds no viņiem atradās uz ceļa, dodoties it kā savās gaitās. Jauks moments bija, kad mūsu suns iegaudojās ik pa laikam 2 dienas, kaimiņš atnāca un pasūdzējās, ka redziet, jūsu suns gaudo. Tas jau nekas, ka viņu suns sāk riet jau ap kādiem 6 no rīta, kad kāds no viņiem iziet ārā...