Mājas.

Nu ko - sākusies kārtējā vasara. Protams tā nekad nebūs tik laba, kā iepreikšējā. Cilvēki pieaug, mainās, aizbrauc. Daži paliek. Es pat īsti nezinu vai gribu palikt savā dzimtajā pilsētā. Agrāk likās jā- ka tikai prom, prom no Latvijas vai vismaz pilsētas. Bet tagad tā padomājot, šķiet, ka arī te nemaz nav tik slikti. Vienpašiem jau nav grūti būt vieniem svešā pilsētā. Tas ir fakts. Dažreiz tā var sajusties arī vietā, ko sauc par mājām. Es zinu, ka man tā īsti to nekad nepietrūktu, sevišķi kaimiņu, kuri ceļās agrāk paar agru, 3 bērni pa āru trako, suns, kurš reiz pat vairākas stundas no vietas. Dīvaini, ka viņus es sastopu gandrīz katru dienu uz ceļu. Kad vēl bija skola, tad gan ejot uz skolu vai ejot no skolas, kāds no viņiem atradās uz ceļa, dodoties it kā savās gaitās. Jauks moments bija, kad mūsu suns iegaudojās ik pa laikam 2 dienas, kaimiņš atnāca un pasūdzējās, ka redziet, jūsu suns gaudo. Tas jau nekas, ka viņu suns sāk riet jau ap kādiem 6 no rīta, kad kāds no viņiem iziet ārā. Tad vēl vecākais kaimiņiene, kura, sakarā ar dēla nāvi, ir visai garīgi nestabīla, pacenņas vēl uzdot jautājumus kāpēc tu dari tā un tā, ko tu dari. Es saprastu, ja tā būtu draudzīga apjautāšanās, bet visam ir savas robežas. Kad pat nevar uz terases pasēdēt un kāds jau tevi vēro. Cerams, ka visamz bērni drīz pieaugs, bet ja ņem vērā, ka viņu ģimenē ir jauns vīrietis ienācis, droši vien gaidāms vēl vismaz viens. Jaunākais nesen sāka iet bērnudārzā, vecākā ir garīgi atpalikusi un mācās speciālajā skolā. Atceros, kā viņa, maza būdama, raudāja un brēca bez apstājas. Vēl nekad nebiju dzirdējusi tik skaļu bērnu. Pēdējo reizi, kad viņa centās ar mani runāt es tāpat ne vienu vārdu nesapratu, izņemot ''Čau.'' Žēl tādus, sevišķi ja brālis viņu apsaukā par stulbu utt. Droši vien neviens viņam nav pastāstījis kāpēc viņa māsa ir tāda, kāda ir.
Šodiena nebija izņēmums. Atkal ceļā satikts kaimiņš. Vienīgi bērni vēl ārā nav bijuši. Banznīcā kāds zvana. Netālu dun smagais vilciens. Atceros, kā kad vēl bija koka logi, rūtis tricinājās. Pie tā jau visa pierasts. Katrā mājvietā ir kādi trokšņu izraisītāji. Vienīgi pie mehāniskajiem trokšņiem ir daudz vieglāk pierast.Tomēr tās ir mājas, kur tu jūties iederīgs. Es zinu, ka man nebūtu grūti tās nomainīt, bet pilnībā aizmirst tās nevar. Ar visiem strīdiem, priekiem un bēdām.

Comments

Popular posts from this blog

The Taste of Childhood

Dress Code and Attire in Slovenia

In Memoriam: Uroš Mozetič