Dažreiz man gribētos iestādīt rabarberu ielas vidū, sēdēt zem tā lapām un vērot pilsētu. /Imants Ziedonis/
Un no ziemas joprojām nekā. Vēl viena lieta, kā pietrūkst un traucē justies patiesi dzīvam. Skatīties, kā sniegpārslas izkūst rokā, saķeras matos. Kā lietas un cilvēki kļūst baltāki. Kā uz ielām sāk slidināties bērni. Kā papurinot koka zaru uz galvas uzkrīt sniegs. Kā pie jumtiem uz logiem izaug lāstekas. Kā cilvēki sāk vilkt adītus dūraiņus un bērni velt sniegavīrus. Jā, ziema ir skaista. Ziema ir mana un to neviens neatņems. Tā vienmēr būs dzīva atmiņās. Vērot, kā sniegs aizputina ceļus un domas... Iestādīt rabarberu un skatīties kā snieg, piesnieg un
pārsnieg.
Comments