Reāli cilvēki, nereāla vide un vienritenis


Ir agrs, bet es jau kavēju. Dīvaini, ka nesteidzos un mierīgi dodos uz autobusa pieturu. Pie galapunkta satieku draudzeni, sauksim viņu par . Kaut kādā veidā mēs nolemjam braukt tālāk. Izrādās, ka šajā autobusā ir arī kaut kādi skolēni, kuri ir gatavi tādām kā sacensībām.
Izkāpjam ārā un priekšā ir var teikt lauki - pauguri, grāvji... Plašums visapkārt. Mums parāda karti, kurā parādīts ceļš, kas iet caur Latvijas vidu virzienā uz Lietuvu, tad atzīmēts ir kaut kāds tilts. Saka, ka ja iegūsiet 50Ls naudas balvu, varēsiet pāri tam pāriet. Es saku : ''Piedalāmies!''. Tad mums parāda arī bildes no tā tilta, (laikam tad jau mēs bijām parakstījušās vai kā citādi paziņojušas, ka piedalāmies) kurš lika man strauji pārdomāt. Tilts bija augsts un apakšā bija kaut kāda upe. Lai arī tā bija betona konstrukcija, tam bija kas tāds, kas lika man gandrīz sākt trīcēt no bailēm. Lai vai kā, katram skolēnam, kurš piekrita dalībai, izdalīja vienriteni (!?). Tam bija pedāļi taisni pie riteņa. Tam vēl malās nāca kaut kādi rokturi un balsti, tā kā darbināt to varēja arī ar rokām. Tad skatienam tika parādīts, kā citi to pielietoja - viena meitene bija no kaut kā dabūjusi tādu mazu vienriteni ar augšā sēdekli un turējās pie tā, kamēr minās ar kājām. Problēma bija tajā, ka kad minies ar rokām, kājas nevar atrasties uz pedāļiem, jo tie griežas paši par sevi. Tā nu es braucu un kājas karājās gaisā. bija man nedaudz priekšā, bet mēs mierīgi varējām komunicēt. Pārējie nebija manāmi un bija grūti pateikt, cik tālu mēs bijām. Sākās grūtības ar pauguriem, kas bija iespaidīgi un var teikt neiespējami tos izbraukt. Cauri tiem veda šauras betona paliekas. Laikam likums bija, ka nedrīkst nokāpt no tā vienriteņa. nokrita un vēlāk arī es. Kamēr viņa centās kaut kā izkļūt no tā visa, atskanēja meiteņu kliedzieni. Nodomāju, ka viņas droši vien arī lielā ātrumā ir sasniegušas šo posmu un, iespējams, pārlidojušas tam pāri bez transportlīdzekļa. Es atradu savādu augu. Tam bija dzelteni un sarkani ziediņi. Man likās, ka tas ir aizsargājamais un es nolēmu to nofotografēt. teica, ka mums jādodas, bet man ar makro efektu nesanāca tik labi kā gribētos un es nolēmu pārfotografēt, līdz sanāca normāli. Viņa tomēr gaidīja un mēs ar jauniem spēkiem mināmies uz priekšu. Nonācām uz lielceļa un to darīt kļuva viegli. Sāku mīties ar kājām. Draudzene teica, lai piebremzēju, bet es nesapratu, kāpēc. Viss likās gluds un vajadzēja tikai uzņemt ātrumu. Lai vai kā, paklausīju. Nobremzēju īsi pirms asfalta beigām. Priekšā bija liels, sastāvējies dīķis. Es tam nebūtu tikusi pāri.
 Diemžēl tad iztrūkst sapņa daļas, jo tas tika patraucēts ar soļiem, kurus es atceros nu jau pusnomodā esot.
Tā arī neuzzinājušas, vai mēs vinnējām, devāmies atpakaļ uz autobusu. Pat ja mēs nevinnējām, atceros, ka pēc kartes vienīgā atšķirība ir tajā, ka mēs neiebrauktu Lietuvā, bet atpakaļceļš ir tieši tāds pats. Kad autobuss atkal piebrauca pie skolas, bija jau 16:17, prasīju , vai vispār ir jēga iet iekšā? Tas bija 17 minūtes pēc pēdējās nodarbības, tad arī sapratu, cik muļķīgs jautājums tas bija. Draudzene teica, ka dosies uz veikalu nopirkt maizi. Īstenībā tas arī bija tieši tas, ko man vajadzēja. Prasīju, kas tas ir par veikalu, jo katrā ziņā tā vieta, kur mēs atradāmies varbūt bija domāta tā pati mācību iestāde, bet vide bija pavisam cita. Laikam pat īsti nesagaidīju atbildi un vienkārši devos līdzi. Tad atkal iztrūkst sapņa daļas, jo visdrīzākais to neatceros.
Beigu beigās atkal sēžu tajā pašā autobusā un mani uzrunā kāds cilvēks, kuru reālajā dzīvē esmu redzējusi tikai vienu reizi. Sauksim viņu par . Viņš prasa, ko es te daru, lai gan es viņam varētu jautāt to pašu. Es izstāstu, kas ar mani atgadījies, bet viņš vienkārši atbild: ''Jā, tas ir tavā garā.'' Esmu neizpratnē. Tā arī nesagaidīju atbildi uz to, ko viņš pats šeit dara (kas ir raksturīgi viņam realitātē), sapratu, ka pēdējais laiks kāpt ārā, jo pārējie jau to var teikt bija izdarījuši. Izkāpu un sāku domāt, ka man nav melnās mugursomas, bet tikai skolai paredzētā uz viena pleca. Kaut kādā veidā panāku un prasu, vai tiešām man līdzi nebija mugursomas. Viņa saka, ka nē. Es pārprasu un tomēr neesmu droša. Parasti es uz garākiem izbraukumiem ņemu mugursomu, bet šoreiz mans prāts kaut kā piemirsa, ka tam visam sākums bija vienkāršs brauciens uz skolu. Tā nu es skrienu uz autobusu, kurš visu laiku ir iedarbināts un nav zināms, kad aties. Tajā ir sasēduši jau citi cilvēki. Man ir vienalga, jo ja tā soma ir līdzi, tad tajā droši vien ir man svarīgas lietas. Cītīgi meklēju, bet tas ir pagrūti, jo apkārt atrodas jau citas somas. Mani pārņem tā nelāgā sajūta vēderā, bet tomēr izkāpju ārā, kamēr vēl autobuss nav sācis braukt. Un tad es pati arī nolēmu atvērt acis. Tas man vienmēr ir bijis viegli.
Savādi atkal ir tas, cik šis sapnis bija nereāls, bet vizuāli labi attēlots. Pāris vietās man palika ļoti bail un es sajutu tās bailes no augstuma un ūdens sevī. Kā arī to draudzības daļu, kad draugs nepamet draugu - finišē abi reizē, vai nefinišē neviens, vai nu iet uz skolu abi, vai neiet neviens.Varbūt šis sapnis pierāda, cik ļoti man šī cilvēka pietrūks izjūtot to katru dienu, kad nebūs kurš tā īsti pagaidīs vai ies uz veikalu un nāks atpakaļ arī tāpat vien. Visas tās mazās lietas tomēr ietekmē.  un ir viena lieta kopīga, ka viņi dodas prom un vēlāk arī atgrieztos. Cilvēki nāk un iet, bet dažreiz gribas, lai paliek tā kā bija, lai nekas nemainās. Liekas nenovēršami, ka kaut kas būs mainījies. Labi būtu, ja biežāk tās pārmaiņas būtu uz labu.

Comments

Popular posts from this blog

The Taste of Childhood

Dress Code and Attire in Slovenia

In Memoriam: Uroš Mozetič