Sapņa spilgtums

Sapņi, tāpat kā miegs ir sarežģīta lieta. Ir sapņi, kurus cilvēki atceras un kuri, uzreiz pēc pamošanās, tiek aizmirsti. Pārsvarā sapņus veido mūsu zemapziņā sagalbājusies infromācija, dienā pārdzīvotais vai redzētais. Kuram gan, piemēram, nav gadījies saskarties ar filmā redzētā iesatīšanos sapnī.

Mani sapņi pārsvarā bijuši pilni fantāzijas, lai gan ir bijuši pārsteidzoši patiesi, kuri ir piepildījušies. Gribētos, lai to būtu bijis vairāk. Tās bija spilgtas vīzijas, kam bija lemts piepildīties, gan pozitīvie, gan negatīvie.

Šoreiz es vēlējos aprakstīt kādu fantāzijas sapni, kurš bija nereāls un reāls reizē.

 Darbība sākās kādā pamestā ēkā Krievijā. Es un grupa aptuveni vienāda vecuma cilvēku, kurus dzīvē nepazīstu nolēmām to sīki izpētīt. Pārsvarā viss bija gaišs un redzams, bet pēc kāda laika mēs nonācām kādā tumšā ejā. Nezinu vai mums bija lukturi, bet neko tādu mēs neizmantojām un gājām uz nelielas gaismas pusi, kas nāca no tuneļa gala. Pa ceļam es vēl paguvu nokrist un pilnībā izjutu segumu zem kājām. Tas nebija cements vai smiltis, bet gan kaut kas līdzīgs sijātai grantij, tikai putekļaināks, jo tajā iegrābjoties un saceļot putekļus, sāku klepot. Tas smacēja. Paātrinājām gaitu un izlienot cauri sašaurinājumam gaisma saplūda ar plašu telpu, kuru gandrīz visu aizņēma ūdens. Tam apkārt bija smagas metāla konstrukcijas, bet pats bija zaļganzils, sastāvējies. Realitātē mani būtu pārņēmusi panika, vai kas tamlīdzīgs iedomājoties vien par došanos tajā ūdenī. Šoreiz bija savādāk. Izrādās, ka mums visiem līdzi bija akvalangistu piederumi, kurus es iepriekš nebiju pamanījusi. Neatceros, kā es uzvilku speicālo tērpu, bet spilgit atceros, kā tas piegūla ķermenim un tā gumijveida virsmu. Tas bija tumšs un tajā es jutos pasagāta. Akvalanga smagumu vispār nejutu un arī tas, kā caur to elpot nelikās nekas sarežģīts. Un tad mēs visi nirām. Ūdens nelikās auksts. Zem ūdens bija vairākas ejas. Vienā tās malā mēs atradām kaut kādu metāla priekšmetu, kuru es neatceros, bet tas bija kaut kas svarīgs vai arī vajadzīgs. Blakām tam bija vairāki, bet es paņēmu tikai vienu un mēs visi uzpeldējām augšā. Kāds no grupas teica, ka vajag doties paņem pārējos un mēs devāmies. Peldējām un peldējām, bet neko tādu neatradām. Tad pēkšņi es un pārējie attapāmies vietā, kur vairs nebija ūdens. Tā bija kā vieta starp ūdeņiem. Tas bija flīzēts gaitenis un spilgti atceros kāda teikto: ''Šeit viss ir flīzēts, krievi gan bijuši bagāti!'' No galvenā tuneļa uz sāniem gāja mazāki un to vidū bija redzams ūdens. Es virzījos uz to pusi un pēkšņi sajutu vēsumu no flīzēm. Tās bija zilganpelēkas, aukstas, bet labi saglabājušās. Tas, ko pamanīju man likās vēl dīvaināk - man kājās nekā nebija. Āda bija neaizsargāta. Atrodoties šādā vietā ar basām kājām mani noteikti būtu pārņēmušas bailes. Nekā tāda nebija, tikai neizskaidrojamu iemeslu dēļ mēs atkal devāmies augšā. Šoreiz es biju tā, kas ierosināja, ka tas viss ir jāiemūžina. Tajā gan radās problēma, jo nevienam, vai vismaz man nebija ūdensizturīgās fotokameras. Atceros, kā cītīgi meklēju uz kameras zīmi, kas norādītu, ka kamera iz ūdensizturīga, un tajā pašā brīdī smadzenēs bija fakts, ka ir noteikts dziļums, cik kamera var izturēt un, ka tas bija vien pāris metri, tāpat kā triecienizturīgajiem priekšmetiem pārsvarā tie bija vien kādi 4m. Man bija tāda pati kamera kā tagad, vai vismaz tādā pat krāsā - tā bija maza. Es to ietērpu līdzīgā audumā, kā nirējtērps un kaut kādā melnā rāmī, ko gribēju piestiprināt pie tērpa. Nezinu, ko darīja citi , jo fokusējos uz savu mazo kameru. Tad izdomāju, ka drošāk ir to paslēpt savā tērpā un to arī izdarīju. Mana doma bija to izvilkt vienīgi sasniedzot to vietu, kur pa vidu bija no ūdens brīvs tunelis. Tā mēs nirām atkal. Atceros, ka tagad gāja daudz ātrāk, jo pie pēdām bija piestiprinātas pleznas. Atceros spilgti elpošanas aparāta izmantošanu, sajūta it kā būtu to turējusi rokā, kā tas piegūla mutei, elpošana caur to, skaņas no tā. Un tad es izdarīju pavisam paviršu lietu - es nolēmu paskatīties, cik ir pulkstenis. Tas, ka miegs nav bijis ciešs es zināju un ka sapnis var pārtrūkt, bet man gribējās kaut ko vismaz iemūžināt, bet nākošais brīdis bija, kad jau ar atvērām acīm meklēju telefonu. Protams, ka vēl bija agrs, neskatoties uz to, ka bija pagājušas vien aptuveni 3 stundas, kopš došanās gulēt. Likās, ka sapnis ilga daudz ilgāk, it kā es sapnī būtu bijusi visu dienu. Centos tajā atgriesties, iztēlojoties vietu, kur tas apstājās, bet vairāk sapņa attēlu atsaukšanu nekas vairāk neizdevās. Gluži kā sapnis, bet bez kādas virzības uz priekšu. Tā it kā tālākais nav nofilmēts un patīt var tikai uz priekšu un atpakaļ no vietas, kur lente ir pārtrūkusi.

Šis sapnis ir neparasts tādēļ, ka tajā ir reālas lietas, kuras es droši vien dzīvē nekad nedarīšu un neesmu darījusi, kā arī man nav īpašas zināšanas un intereses par niršanas ekipējumu, atskaitot nedaudz teorētiskās, kuras pat nav iegūtas no dokumentāliem materiāliem, kā tas vispār darbojas vizuāli. taču tagad man ir sajūta, ka esmu to turējusi rokās, lietojusi. Tāpat nekad reālajā dzīvē neesmu bijusi tik droša un pārliecināta par saviem lēmumiem, ka jādara tieši tā. Varbūt tur bija daļa vīzijas kāda būtu mana dzīve, ja es būtu cits cilvēks, citā valstī - piedzīvojumu gars, kurš ceļo pa valstīm, izpēta vietas, fotografē, kopā ar cilvēkiem, kuri nepazūd... To nav lemts uzzināt.

Sapņi vienmēr kaut ko cilvēkam dod, arī sliktie. Tie brīdina, vai maina dažādu lietu skatu. Katrā sapņi var atrast kaut ko noderīgu, lai cik fantāzijas pilns tas arī nešķistu.