Catch life pieces and travel ^.^

Daba ir tā lieta, kas nemaksā neko. Ir skaisti, kad tev apkārt tās ir tik daudz, ka jāspēj tik izvēlēties uz kuru pusi. Jāņi ir tas laiks, kad daba jo vairāk sauc pie sevis. Tajos neiztikt bez aša gatavotām, un vēl labāk, ar brūvētām lietām, pašpītiem vainagiem no salasītām jāņuzālēm. Nav svarīgs gala iznākums. Pats process ir tā īstā vērtība. Redzēt, ar kādu rūpītu tiek gatavots mājas siers vai kāds cits jāņu ēdiens atstāj lielu iespaidu. Sarunas ap ugunskuru un viegluma, vienkāršības sajūta vispkārt ir tas , kas nepieciešams, lai izmugtu no ikdienas nospiedošajiem slogiem. Katrs spēj paņemt kaut ko no ugunskura liesmas un turēt to sirdī, atceroties kā bija tad, kad viss likās labi un bezrūpīgi esam. Tēmas, kas brīvi mainās viena pēc otras un arī satiktie cilvēki, kuri nenosoda kāds esi vai kas esi. Varbūt dažus no tiem nekad vairs neredzēs, bet toties tie pārsteidz cik viegli ir uzsākt sarunu ar it kā pilnīgu svešinieku. Sagaidīt rītausmu ar saktu uz mežiem un ielejām, nevis pi...

Kāda doma, kas aizķērusies no cita cilvēka pārdomu stūrīša interneta vidē: Savā burbulī es redzu visu savādāk, zīmēju neglīti, bet man liekas skaisti, fotografēju dīvaini, bet man liekas patiesi, domāju savādi, bet man liekas, ka tur ir kas vairāk Es negribu būt tāds kā citi. Esmu tāds kā esmu un man tas liekas labi esam. Vienīgi ceļš pa kuru iet ir pilns tumsas. Dažreiz to apspīd saule, citreiz tik daudz saules, ka acis sāk degt aiz laimes, tomēr pārsvarā tas ir tumšs meža biezoknis, kam cauri ved šauri un maldīgi ceļi. Vienmēr nevar izvēlēties pareizo, kas ātrāk noved siltajā saulē un tā tu paliec ēnā - norūpējies, bailīgs un nesaprasts. Sastaptie cilvēki un lietas tā malās parādās un pazūd. Gaismā tās liekas tik skaistas, bet, kad ceļš tuvāk tumsai, tu paliec viens. Smaguma nesta katram ir sava un katrs to nes pats, tikai citiem gadās pa kādam palīgam, taču paļauties var tikai reti uz kuru. Laiks un apstākļi šķiro cilvēkus un nenoliedzami, ka spēj izjaukt pat pašas stiprākās sai...