Tāds viens
Kāda doma, kas aizķērusies no cita cilvēka pārdomu stūrīša interneta vidē:
Es negribu būt tāds kā citi. Esmu tāds kā esmu un man tas liekas labi esam. Vienīgi ceļš pa kuru iet ir pilns tumsas. Dažreiz to apspīd saule, citreiz tik daudz saules, ka acis sāk degt aiz laimes, tomēr pārsvarā tas ir tumšs meža biezoknis, kam cauri ved šauri un maldīgi ceļi. Vienmēr nevar izvēlēties pareizo, kas ātrāk noved siltajā saulē un tā tu paliec ēnā - norūpējies, bailīgs un nesaprasts. Sastaptie cilvēki un lietas tā malās parādās un pazūd. Gaismā tās liekas tik skaistas, bet, kad ceļš tuvāk tumsai, tu paliec viens. Smaguma nesta katram ir sava un katrs to nes pats, tikai citiem gadās pa kādam palīgam, taču paļauties var tikai reti uz kuru. Laiks un apstākļi šķiro cilvēkus un nenoliedzami, ka spēj izjaukt pat pašas stiprākās saites. Lietas un vietas ir mirstīgas, bet cilvēkam vēl dzīvam esam, tās var šķist ļoti dzīvas. Laiku pa laikam viņš atceras, sapņo un piedod. Piedodam tiem, kurus dziļi sirdī vēlās vēl kādreiz satikt un pateikt paldies par visu piedzīvoto.
Kad cilvēks ir viens, viņš ir ļoti patiess. Ja apkārtējie nesaprot, viņam ir viņš pats, bet cik ilgi tā? Pat vienpatim pa reizei gribas kādu ar ko parunāt, taču viena vilšanās pēc otras agrāk vai vēlāk noved pie atklāsmes, ka lai kā būtu, beigās tu paliec viens, nesaprasts un tā īsti arī nevajadzīgs. Dzīve ir kā spēle - izdzīvo stiprākie, bet tikai tā esības laika robežās. Citi sabrūk vai arī turpina eksistēt bez jebkāda pamata ko sauc par jēgu. Viņi plūst pa upi kā miruši baļķi. Tomēr labāk ir peldēt pret straumi, jo tad cilvēks nav pazaudējis savus uzskatus un cīņassparu. Kamēr tu peldi, var atrast kādu lietu pieķerties, kaut uz neilgu, bet tomēr tas ir vajadzīgi. Dzīvot kaut vai tāpēc, ka tāda iespēja dota un to neviens cits nevar atņemt, kā cilvēks pats vai speciāli meklējot apstākļus, kas pie tā novestu. Cilvēks visu laiku nevar būt tumsā, tāpat kā arī gaismā, kas savukārt liek tiekot tajā izbaudīt to pilnībā kaut vai ar sajūtu, ka esi viens. Kad tu dari to, kas patīk, tam ir nozīme. Tas ir svarīgi tev pašam. Kādam var nepatikt mūzika, ko klausies, tevis zīmētie zīmējumi, uzņemtie attēli vai sacerētais dzejolis, taču priekš tevis tas ir patiesi un skaisti. Tas nāk no tavas sirds un to uzrunā. Galvenais nepazaudēt pašam savu sirdi arī visstiprākajā salnā.
Savā burbulī es redzu visu savādāk, zīmēju neglīti, bet man liekas skaisti, fotografēju dīvaini, bet man liekas patiesi, domāju savādi, bet man liekas, ka tur ir kas vairāk
Es negribu būt tāds kā citi. Esmu tāds kā esmu un man tas liekas labi esam. Vienīgi ceļš pa kuru iet ir pilns tumsas. Dažreiz to apspīd saule, citreiz tik daudz saules, ka acis sāk degt aiz laimes, tomēr pārsvarā tas ir tumšs meža biezoknis, kam cauri ved šauri un maldīgi ceļi. Vienmēr nevar izvēlēties pareizo, kas ātrāk noved siltajā saulē un tā tu paliec ēnā - norūpējies, bailīgs un nesaprasts. Sastaptie cilvēki un lietas tā malās parādās un pazūd. Gaismā tās liekas tik skaistas, bet, kad ceļš tuvāk tumsai, tu paliec viens. Smaguma nesta katram ir sava un katrs to nes pats, tikai citiem gadās pa kādam palīgam, taču paļauties var tikai reti uz kuru. Laiks un apstākļi šķiro cilvēkus un nenoliedzami, ka spēj izjaukt pat pašas stiprākās saites. Lietas un vietas ir mirstīgas, bet cilvēkam vēl dzīvam esam, tās var šķist ļoti dzīvas. Laiku pa laikam viņš atceras, sapņo un piedod. Piedodam tiem, kurus dziļi sirdī vēlās vēl kādreiz satikt un pateikt paldies par visu piedzīvoto.
Kad cilvēks ir viens, viņš ir ļoti patiess. Ja apkārtējie nesaprot, viņam ir viņš pats, bet cik ilgi tā? Pat vienpatim pa reizei gribas kādu ar ko parunāt, taču viena vilšanās pēc otras agrāk vai vēlāk noved pie atklāsmes, ka lai kā būtu, beigās tu paliec viens, nesaprasts un tā īsti arī nevajadzīgs. Dzīve ir kā spēle - izdzīvo stiprākie, bet tikai tā esības laika robežās. Citi sabrūk vai arī turpina eksistēt bez jebkāda pamata ko sauc par jēgu. Viņi plūst pa upi kā miruši baļķi. Tomēr labāk ir peldēt pret straumi, jo tad cilvēks nav pazaudējis savus uzskatus un cīņassparu. Kamēr tu peldi, var atrast kādu lietu pieķerties, kaut uz neilgu, bet tomēr tas ir vajadzīgi. Dzīvot kaut vai tāpēc, ka tāda iespēja dota un to neviens cits nevar atņemt, kā cilvēks pats vai speciāli meklējot apstākļus, kas pie tā novestu. Cilvēks visu laiku nevar būt tumsā, tāpat kā arī gaismā, kas savukārt liek tiekot tajā izbaudīt to pilnībā kaut vai ar sajūtu, ka esi viens. Kad tu dari to, kas patīk, tam ir nozīme. Tas ir svarīgi tev pašam. Kādam var nepatikt mūzika, ko klausies, tevis zīmētie zīmējumi, uzņemtie attēli vai sacerētais dzejolis, taču priekš tevis tas ir patiesi un skaisti. Tas nāk no tavas sirds un to uzrunā. Galvenais nepazaudēt pašam savu sirdi arī visstiprākajā salnā.
Comments