Koncentrācijas nometne

Viens ir lasīt par tādām vietām, bet pavisam kaut kas cits ir spilgi to izdzīvot. Sen nebiju lasījusi par kādu koncentrāciajs nometni, vienīgi tīrot datoru, skatījos arī Salaspils memoriāla bildes, varbūt no tā zemapziņā kaut kas notika un sanāca izteikti spilgts sapnis.

Man nemēdz sapnī būt ar mani kāds no vecākiem, tāpēc jo pārsteidzošāk bija, ka mamma šoreiz bija līdzi ar mani. Skaļas klaigas visapkārt. Cilvēki darās ap akmens krāvumiem. Arī man tas ir jādara, bet es jūtu, ka rokas jau ir jēlas un aiz hakī krāsas krekla rit asinis sajaucoties ar sviedriem. Pēc kāda laika pienes kaut kādu negaršīgu biezeni, kuru es negribu ēst, bet mamma saka, ka jāēd un ir ar mieru atdot man arī savu.

Pienāca vakars un mums bija dots brīvais laiks pastaigāt pa teritoriju. Atceros dzeloņdrātis visapkārt un pāris lielus novērošanas torņus, no kuriem man bija bail, jo likās, ka no katras nepareizas kustības tūlīt sāks šaut. Nezinu kā mamma bija izdomājusi, bet viņa teica, ka mums vajadzētu pastaigāt ārpus teritorijas. Aiz ēkas, kas bija tuvāk dzeloņdrātīm un kas aizsedza skatu uz novērošanas posteņiem mēs kaut kā tikām pustumsā un mēs sākām rakt... Sagriezušās, bet tikušas ārā, mēs nesteidzīgā gaitā (!!) gājām uz priekšu lejā no kalna. Atceros, ka pagriezos atpakaļ, lai paskatītos uz mūsu gūsta vietu. Tā joprojām izskatījās dzīvīga. Gaismas ņirbēja no vienas vietas uz citu, tāpat kā cilvēki. Tam visas bija ļoti draudīgs kopskats.

Apkārt bija pļavas un es atceros, kā izbaudīju vēju savos matos. Zāle likās tik patīkama un tad es pamanīju, ka man ir basas kājas. Es nespēju piespiest sevi palūkoties zem tām, jo jutu un zināju, ka tur nebūs nekas labs. Pēc kāda laika mēs nonācām kādā pamestā ēkā. No ārpuses tā izskatījās kā vienkārša lauksaimniecības ēka, bet iekšpusē bija sarežģītas lauksaimniecības konstrukcijas.Vienā tā galā atradās diezgan ievērojams ūdens baseins. Mamma ilgi nedomājot metās peldēt. Tad  es sapratu, ka šī ir tā diena, kad es visvairāk nožēloju to, ka nemāku peldēt. Izbaucu cauri salipušajiem matiem, un jutos vēl skumjāk. Kaut kā es tomēr uzdrošinājos iemērkt vismaz kājas iekš ūdens. Tas iekrāsojās nedaudz sarkans un es sajutu tā vēsumu aptveram ādu un brūces. Mamma izskatījās, ka kaut ko cītīgi meklē ūdenī zem tā panirstot, bet es neuzdrošinājos prasīt ko. Pēc aktīvas meklēšanas viņai rokā bija kaut kāda metāla detaļa vai kaut kas uz to pusi un viņa vienkārši teica, ka mums laiks doties atpakaļ uz nometni. Es jautāju, kāpēc mums jādodas atpakaļ, bet viņa tikai atbildēja, ka tā būs labāk. Es to nepavisam neizpratu un man likās, ka pirmais, ko ar mums izdarīs tur atgriežoties, būs nošaušana. Tā mēs gājām un es pilna šaubu un neticības, ka varēs tur nokļūt neviena nemanīti klusībā atvadījos no dzīves, ļaujoties dažādām atmiņām... 

Tas ir pēdējais, ko atceros un tad kaut kā es pati nolēmu, ka jāmostās, jo jutu, ka ir klāt laiks, kad parasti ikdienas ceļos, neatkarīgi cikos aizeju gulēt. Izrādījās, ka tomēr biju kļūdījusies par kādu pusstundu, tāpēc nolēmu pacensties sapnī atgriesties, taču viss pārtrūka bez iespējas patīt lentu uz priekšu. Tik emocijām pilns un izjusts sapnis man sen nebija bijis. Neskatoties uz dažām vēsturiskajām neprecizitātēm un neiespējamību, tas viss tomēr likās tik īsts, ka man šermuļi pārskrietu vēl ko tādu redzot tikpat spilgti. Dažreiz lietām jāļauj ritēt savu gaitu, lai redzētu, kā būs.