Volejbols

Olimpiskās spēles mani pārāk nav aizrāvušas, atskaitot atklāšanas ceremoniju un pāris izlasītos sporta veidus, jo patiesībā jau ar sportu nav bijušas pārāk labas attiecības, nevis tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka daudz kas nesanāk. Ir tikai sportiskas aktivitātes, kas aizrauj, pārsvarā ziemas, bet kā viens no izņēmumiem ir volejbols. Tas vienmēr ir licies interesants un tāds, ko var spēlēt jebkurš. Pat ja esi īsa auguma vai tukls, kaut pāris soļus paspert uz priekšu, atpakaļ vai sāniem var jebkurš. Gremdēt man nav īsti padevies, bet tas jau neliedz baudīt spēles azartu. Ja tu nevari gremdēt kā gribētos, vienmēr var jau uzcelt vai ar tiešo sist pāri un cerēt, ka pretinieks neuzņems.

Tas, cik ļoti aizrauj volejbols, atausa tieši skatoties 2012. gada Londonas olimpiskās spēles. Spēlēja Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš (Latvija) pret Martinu Spinangru un Tarjei Skarlundu (Norvēģija). Tā bija aizraujošākā volejbola spēle, ko biju redzējusi. Nezinu vai tas bija tāpēc, ka spēlēja Latvija pret arī sirdij tuvu valsti, vai tas, ka šāda veida spēle ir iekļauta olimpiādē.

Spēles sākumā nedaudz priekšā izvirzījās norvēģu pāris, taču latvieši nepadevās un pirmais sets beidzās ar 21:18 Latvijas labā. Likās, ka varētu arī norvēģi vinnēt, tāpēc otrais sets bija vēl saspringtāks. Neviens jau negrib redzēt, kā tava valsts zaudē. Bija arī strīdīgs mirklis, kad Mārtiņš it kā pirmais aizskāris tīklu, lai gan turpat pretī atradās arī norvēģa rokas, un norvēģiem tika iedots punkts. Kad rezultāts bija jau 20:15, likās, ka uzvara jau tūlīt tūlīt būs, bet atkal punktu guva Norvēģijas izlase. Dažbrīd likās, ka Pļaviņš un Šmēdiņš uzņem praktiski neuzņemamus uzbrukumus un gremdes. Tas azarts, reakcijas ātrums un spēks mani pārsteidza. Tās emocijas, kad Latvijas izlase iekļuva ceturtdaļfinālā bija patiesas. Uzvara ar 2:0 (21:18, 21:16). Viens nometas uz ceļiem pludmales smiltīs un kaut ko kliedz, otrs brālis rāda zīmes. Abi apskaujas, un tribīnēs noplīvo arī Latvijas karogs, bet pārsvarā jau apkārt dominēja un bija dzirdams norvēģu izlases atbalsts. Latvijas izlase nekad nevēl nav Olimpiskajās spēlēs pludmales volejbolā tikusi tik tālu, nodrošinot sev vismaz 5. Vietu.

Arī televīzijā rādītie stāsti par sportistu panākumiem, kritumiem, un kā tie kļuvuši par sportistiem, arī liek aizdomāties. Kāda sieviete bērnībā aizrāvusies ar bumbas mētāšanu gaisā. Tagad, kļuvusi par lodes grūdēju, viņa saka, ka viņā vēl joprojām mājo tā mazā meitene, kas bija agrāk. Tas ir skaisti, piepildīt varbūt jau sen lolotu sapni, vai pacelt savas iemīļotās aktivitātes jaunā līmenī. Nozīmīgi ir arī cilvēki, kas redz apkārtējos cilvēkos talantu un palīdz to attīstīt. Sports prasa daudz, bet arī dod daudz. Arī man tas ir devis kaut tos neaizmirstamos brīžus, kad ir patiesas emocijas – smiekli, azarts. Ja tevi kas aizrauj, galvenais nav kuru vietu ieņem kādās sacīkstēs. Ja dari to savam priekam, atrodi tam laiku un dari savu spēku robežās, tu jau esi vinnētājs. Jāpaņem noputējusī volejbola bumba un jāuzspēlē... sev par prieku.