Lidojums
Tā bija ziemīga diena. Es biju ar vienu cilvēku ar kuru īsti pat lidojums nebija paredzēts, bet no pārējiem es neatvadījos. Pat no ģimenes. Nositu laiku līdz pēdējam un bija jau 4 vakarā, bet Rīgā bija jābūt vēlākais 6 no rīta. Vēlāk iedomājos, ka var paņemt mantas, kas ilgtermiņā noderētu un nebūtu jāpērk jaunas. Tā pagāja vēl kāda stunda, bet es zināju, ka tāpat var vēl kaut ko paņemt līdzi. Tā jau bija ap kādiem 19:00 vakarā un bija pēdējais laiks doties. Mēs, vai precīzāk, es, nolēmu, ka jāstopē vai vai jādabū kāda mašīna, kas brauc uz to pusi. Bija puteni, bet mēs gājām. Runājām par to, cik daudz draugu aizgājuši savā dzīvē un es zināju, ka tā notiks arī ar viņu, bet to neteicu. Biju pie tā jau pieradusi. Mierināju, ka kādreiz tas viss būs tā vērts, tikai nezināju, vai tiešām būs. Gribējās pierādīt to, ko teica skolotāji, lektori, kam es pati gribēju ticēt - ''viņa būtu lieliska rakstniece''. Protams es rakstīju jau tad, tas bija daļējs mans sapņa piepildījums, bet tā jau ir, kad dabū gabaliņu no kūkas, gribas vēlāk to visu.
Mašīnas brauca garām un galvā man skanēja dziesma ''Red Lights'', ko izpilda Audience Killers no Latvijas. Tā pagāja vēl kāda stunda. Nāca saprašana, ka tas vairs nav tā vērts un nokavēt lidmašīnu nevar atļauties. Tikām līdz tuvākajam benzīntankam un gājām pie kādas mašīnas. Tur iekšā bija vairāki cilvēki tumšos apģērbos. Viņiem bija jautrs noskaņojums, bet es uzdrošinājos runāt. Viņi teica, ka Rīga nav tiem īsti pa ceļam, bet es piedāvāju 20 Ls un sarunas virziens mainījās. Vēlāk domāju - kāpēc es piedāvāju tik daudz un nebraucām ar transportu. Būtu kaut lidostā pārnakšņojuši. Tā jau sanāk, ka gribēja kā labāk, bet sanāk sliktāks variants. Vismaz tikām siltā mašīnā. Pati mašīna bija jaudīga un, kā sarunvalodā teiktu - ''šika''. Es izrēķināju, ka nu jau lai tiktu līdz lidostai labākajā gadījumā 200 km/h, lai kā cilvēki varētu iziet un atrast pareizos ''gate'' tur. Braucām ātri, bet mūs beigās arī izmeta nevis pie RIX, bet centrā. Tā pat nebija Pārdaugava. Tas nozīmēja, ka vismaz vēl 30 min labākajā gadījumā tiks notērētas, lai ar 22 autobusu tur tiktu. Taksim es vairs maksāt negribēju, jo es jau biju tā, kas maksāja par ceļu. Tas nebija nekas jauns, kad kāds uzdrošinās padzīvot uz mana rēķina ar parādiem, kurus droši vien nemaz nedomāja atdot. Lai vai kā, tas (nenoteikta dzimte) bija mans draugs un draugi jāpieņem kādi tie ir. Man bija labi ar viņu un daudz piedzīvotā kopā, turklāt bez viņa es neiegūtu citus draugus ar kuriem labi pavadīts laiks un nekad nav bijis garlaicīgi. Visi akustiskie koncerti, sēdēšana ielas vidū un dziedāšana līdzi, ''Alias'' vakari, tēja uz jumta, sēdēšana un dambja un dzīves pārdomāšana, skaļa mūzika un ārdīšanās, smiekli un smaids, daudz tūkstošiem mazu, neaizmirstamu lietu - lietas, kuras nevar nopirkt ne par kādu naudu. To visu es atcerējos, turoties pie autobusa stieņa un redzēju savu draugu arī priecīgu. Likās, ka beidzot viss būs labi un mēs paspēsim. Bija pirms 4 no rīta, kad mēs iegājām lidostā.
Cilvēku RIX nebija daudz, bet tie, kas bija, nelikās pārāk iepriecināti. Mans ceļabiedrs iedomājās paskatīties uz savas izprintētās biļetes. Es nedomāju, ka tur varētu ieraudzīt, ko jaunu. Sliktākajā gadījumā, dažādas sēdvietas. Lielāks mans pārsteigums bija, kad viņš paziņoja, ka šodien nav tā diena, kad viņam kaut kur jālido. Es paskatījos uz mazajiem, melnajiem cipariņiem. Tie veidoja skaitli ''29''. Es nodomāju - pie velna, kā var būt tik liela datumu starpība. Kā tas vispār ir iespējams? Lai vai kā, draugs pats no sevis kaut kur nozuda un es neatvadījos. Atradu pareizo eju, bet problēma bija tajā, ka tur daudz neviena nebija. Pāris malkoja kādu karstu dzērienu un smējās. Tieši pretī bija garš galds, kur vērsties ar jautājumiem vai pasūtīt biļetes. Es vispirms paskatījos uz savu biļeti un lielāks mans izbīlis bija tajā, ka es ieraudzīju nu jau divus vārdus ar skaitļiem vienu zem otra - ''arrival'' un ''departure'' jeb ''ielidošana'' un ''izlidošana''. Viens bija rakstīts 4:04, bet otrs 6:28. Man pacēlās stresa līmenis līdz maksimumam un sāka trīcēt kājas, jo jau bija 4:14 un kā zināms, lidmašīna jau sen bija gaisā. Mana airBaltic lidmašīna,par kuru jau bija samaksāts. Ja es būtu to pamanījusi ātrāk, tad būtu vēl paspējusi tikt, kaut vai skrienot kā vēl nekad un kliedzot, lai aizkavē lidmašīnu. Dažreiz, laimīgas sakritības gadījumos, tas izdodas uz pāris minūtēm. Šīs pāris minūtes būtu man mainījušas tik daudz. Tā vietā es biju pilnīgi viena ar apkārt cilvēkiem, kuriem vienalga. Es tomēr uzdrošinājos operatorēm paprasīt, ko man darīt. Mierinājums bija, ka neesmu pirmais gadījums, kam tā sanāk. Viena skatījās citas lidsavienības. Nosaukto es vispār pirmo reizi dzirdēju, bet viņi teica, ka tur esot TV, kafijas automāts u.c. lietas brīvi pieejamas katram, es teicu, ka man neinteresē tas, ka man der ekonomiskais variants. Viņa atbildēja, ka tāds tur nepastāv. Viens no piedāvājumiem ir ap 800 EUR, ko padzirdot man vienkārši nolaidās rokas. Citu, kurus viņa atrada tuvākajās dienās, cenas svārstījās ap 300 Ls robežās. Man gribējās raudāt, bet biju pārāk šokēta, lai to darītu... Un tad es uzmodos.
Interesants sapnis, kā nokavēt lidmašīnu savas pārskatīšanās dēļ. Nekad dzīvē neesmu tā pārskatījusies un vienmēr tur ir saprotams, kurš ir atiešanas laiks, jo parasti tas rakstās vienā rindā un ir atdalīts ar domuzīmi. Sapņos vienmēr ir kāds reālisma pavediens, kas ņemts no zemapziņas. Apstiprinājās mani izteiktie vārdi, ka draugam svarīgi tad, kad viņam ir labi, bet par citiem tas nav tik svarīgi. Tas pierādās arī tajā, ka nekad neapmeklē labdarības pasākumus vai nenoziedo kaut nedaudz tā pat. Cilvēki dažreiz tomēr ir tik egoistiski, bet esmu pamanījusi, ka tas notiek tieši tad, kad viņi satiek otru cilvēku ar ko ir kopā. Viņi mainās un pazūd laiks un interese par citiem. Skumji, ka tā, bet arī man tā ir bijis, tik atšķirība ir tajā, ka es nekad neļaušu kam tādam notikt. Pat ja vēlētos. Mēs patīkam cilvēkiem, kuri nepatīk mums un patīk cilvēki, kuriem mēs nekad nepatiksim. Mēs lidojam tālu un brīvi, bet dažreiz gribas, lai kaut kas būtu abpusēji, jo varbūt šoreiz būtu savādāk. Dažreiz mēs nokavējam lidmašīnas, jo ir iemesls palikt kur esam, bet dažreiz tās aiznes mūs tur, kur mums jau sen bija jābūt. Grūti ir saprast, kurš ceļš ir tas pareizākais, jo ir tik daudz lēmumu, kas var mainīt dzīves ceļš. Mēs satiekam un pazaudējam cilvēkus savā dzīvē, bet kas zina, kā būtu bijis, ja tie vēl aizvien būtu mūsu dzīvēs vai arī atļautos būt tuvāk. Nekad nevar zināt, kad ir vērts cīnīties, un kad visas pūles ir veltas, bet kad tās tikai sākotnēji liekas veltas.
Comments