Volejbola sākums

Volejbols ir lieta, kas neprasa daudz mākslas, tomēr spēj aizraut, neatkarīgi no tā, cik aktīva ir tā spēle. Nav arī īsti svarīgi, cik labi tu to dari, bet kā tas liek tev justies. Vidusskola nav to labāko atmiņu laiks un sporta stundas bieži vien izvēršas par pietiekoši lielu pazemojumu, bet iespēja 6 mēnešus no vietas spēlēt volejbolu, pat ja pēc tam sagaidāms tik pat ilgs periods ar basketbolu. Kad vidusskola ir aiz muguras, tieši volejbols ir tas, kas visvairāk pietrūkst, neskatoties uz to, ka klasesbiedri nav tie atvērtākie cilvēki komandas darbam. Brīnums ir dotā iespēja spēlēt klases komandas rezervistos un pēc tam arī pamatsastāvā, jo parasti vietā tiek izvēlēta meitene, kas pat īsti pārservēt nevar. Tāds ir to atstumto liktenis, bet dažreiz cilvēki mēdz pārkāpt saviem aizspriedumiem un uzskatiem.

Ir bijusi vēlme spēlēt vasarā vai kādā citā laikā, taču tas kaut kā nav sanācis, jo vienmēr rodas kādi citi plāni. Cilvēki mēdz būt spontāni un volejbols nav tā lieta, kas var būt tik spontāna. Otrā atdzimšana volejbolam kā par brīnumu sākas nevis dzimtajā pilsētā, bet tajā, pie kuras nākas pierast.

Viss sākas Rīgas svētku laikā. Tā bija sanācis, ka šogad nācās tur būtībā būt vienai. Likās jau, ka nekas interesants vispār nevarētu notikt, jo vienam baudīt lietas tomēr nav tik interesanti. Jau bija 19. augusts un tā jau likās, ka visi svētki būs pagājuši bez nekā īpaša. Ejot no svinīgā pasākuma 11. novembra krastmalā caur Vecrīgu, tiek pamanīts kāds puisēns, kas izskatās apmaldījies. Pieiet klāt un apvaicāties arī kaut kā neērti. Blakus ir policija un liekas, ka viņam vienkārši bijušas problēmas ar to, bet no sāna izskan balss ''Atvainojiet lūdzu, vai jūs nevarētu pateikt, kā tikt līdz Vērmanes dārzam?'' Īstenībā padomājot, ka normālam gājējam pat ja nebūtu pa ceļam, viņš labprātīgi arī pats pavadītu līdz turienei, bet tieši šoreiz arī pats tur dodas, jo Vērmanes dārzā notiek ikgadējā Grāmatu iela. Zēns stāsta, ka agrāk ir mācījies ārzemēs un pats savos 14 gados jau pelna naudu. Viņš zina, ka Vērmanes dārzā notiek dažādas aktivitātes par brīvu un grib tajās piedalīties. Pats pagaidām dzīvojot Purvciemā. Ar puisēnu tiek staigāts pa dažādām aktivitātēm, kurās viņš pats mudina piedalīties. Viņš uztic savas mantas paturēt un neuztraucas, ka varētu pazust cilvēks, kas izpalīdzēja.

Netālu ir arī volejbola laukums. Jau vakar bija tāda vēlme tur uzspēlēt, kad skanēja koncerts, bet likās neērti tā vienam pašam prasīt vai var piedalīties. Laukums ir mazs ar koka nožogojumu un lēzenu tīklu. bet tam jau nav nozīmes. Ar puisēnu ir daudz vieglāk tuvoties tam, jo viņš pats ir gatavs uzjautāt. Spēlē gan jauni, gan vecāki cilvēki. Pēc kāda laika sanāk tā, ka ir divi vecāki un pārējie jaunāki. Vecākais puisis spēlē labāk, bet tā kā jau sen nav spēlēts volejbols, tas nemazina prieku arī uz salīdzinoši mazā volejbola laukuma. Pievienojas jauni cilvēki, tajā skaitā krievu tautības un arī atbildot latviski visi saprot visus. Daži ir draugi, daži nepazīstami. Tā paiet minūtes, stundas un jau pienāk vakars. Daži aiziet uz veikalu pēc dzērieniem, tāpat izdomā iet arī ar puisi, kas bija pirmais no vecākajiem, kas ieradās spēlēt. Viņš arī nav rīdzenieks un studē. Sarunas vedas brīvi un kopīgi zālē tiek noēsts saldējums. Vienīgi viņam jau drīz ir jādodas uz ārzemēm, tāpēc liekas, ka kontakti nenovēršami pārtrūks. Tā nenotiek, bet tas jau ir tālākais stāsts. Puisis aiziet nolikt mantas uz kojām un sola atgriezties. Turpinās spēle un tā kā krievi jau ir pārsvarā, tad sākas sadarbošanās ar kādu latviešu meiteni. Viņai drīz paliks 16, bet runā daudz nopietnāk priekš sava vecuma. Tiek ierosināts aiziet paskatīties cilvēkus lidojam ar hēlija balonu, ko svešinieks jau gribēja sen, bet tā vietā visu laiku tiek nospēlēts volejbols. Kad atgriežas atpakaļ Vērmanī jau ir tumšs un vairs neviens nespēlē vairs volejbolu. Liekas, ka tas arī ir viss, neskatoties uz to, ka ar puisi ir apmainīts ar kontaktiem. Tiek nolemts doties pēc kāda laika atpakaļ, tikai vispirms vēl jāpaklausās kāda estrādes mūzika turpat blakus. Uz soliņa pretī sēž arī kāda maza meitene, kas uzsāk sarunu un saka, ka viņai ir 5 gadi un patīk mācīties. Viņa ir jauka.
Pēc tam jādodas uz 11. novembra krastmalu, kur plūst arī daudzi cilvēki, taču svešinieks ar meiteni nepazaudē viens otru. Domājot par labākajām salūta skatīšanas vietām svešinieks pats ierosina uzkāpt uz liela atkritumu konteinera, kur jau stāv diezgan daudz cilvēku. Salūts ir skaists un neparasts. Vēlāk svešinieks pavada meiteni līdz transportam. Viņa skrien, jo negrib nokavēt. Pirms tam apmainās kontaktiem un saka, ka būtu vēl kādreiz jāuzspēlē volejbols, taču svešinieks vairs no meitenes neko nedzird.... Arī bilžu nosūtīšana draugos izpaliek. Interesanti, ka cilvēki tiek satikti tad, kad izjūk plāni ar daudz pazīstamāku cilvēku, kurš nolemj doties ar sev vēl tuvāku cilvēku uz kādu klubu, kas svešiniekam pēc stila un pieredzes saka, ka labāk tādā neiet.
Nav zināms, vai būtu rakstīts tam puisim, kas satikts uz laukuma, bet viņš uzraksta pirmais un saka, ka labprāt uzaicinātu vēl kādreiz uzspēlēt volejbolu. Tas liekas nereāli, jo būtībā abi ir svešinieki un tā paiet vēl kāds laiks, jo viņš ir ārzemēs un īsti kontakta nav, bet pēc tam kaut kā sarakste atsākas un diezgan ātri tiek nolemts aiziet un vismaz pamēģināt. Tas jau nekas, ka pirmajā reizē viņš pats neierodas un būtībā tu esi svešinieks svešā kolektīvā, bet kaut kā tomēr lietas ir jānoved līdz galam. Daži sien vaļā tīklu, lai to piekārtu. Laukums arī ir mazāks, nekā daudz plašāk ierastais lielajā skolas porta zālē. Griesti ir uz pusi zemāki, tāpēc jau uzreiz tiek saprasts, ka tā būs problēma, bet izaicinājumi jau ir domāti, lai tos pieņemtu. Atšķirību paspilgtina arī tas, ka visi ir sporta tērpā, bet tev ir džinsas. Vidusskolā tas nelikās nekas īpašs, jo atbrīvotāji bieži tā mēdza piedalīties un pat zeķēs, kas slīdēja. Tagad viss bija savādāk, jo likās, ka visi ir gatavojušies un pilnīgi gatavi spēlēt ar vislielāko atdevi. No sākuma pat likās, ka nekad nepārservēs tik zemiem griestiem, bet ar laiku cilvēka roka un smadzenes tomēr kaut kā piemērojas apstākļiem. Arī tas, ka nekad tā īsti nav gremdēts un liekas, ka nekad neizdotos pavēršas uz citu pusi, kad tiek dota iespēja to darīt. Ir pārsteidzoši redzēt, ka pats arī spēj būt pietiekoši ātrs un spēcīgs.
Bija vēl divas meitenes, draudzenes, kuras spēlē bija pilnīgs pretstats. Viena bija RSU volejbola komandā un uz spēlēm nāca savā tērpā, bet otra bija vienkārša un arī viņai neizdevās pārservēt. Bieži vien viņai serve pat neaizgāja tuvu tīklam, un likās, ka tiešām nekad nesanāks to bumbu pārdabūt pāri. Jau pēc pāris spēlēm viņai beidzot ne tikai izdevās pārdabūt bumbu pāri, bet daži pat nespēja to uzņemt.Otra meitene, protams, visu darīja gandrīz ideāli, uzņemot praktiski jebkuru bumbu un viņai arī vienmēr tika dots gremdēt. Izskatījās, ka tas ir tik vienkārši. Servējot viņa mēdza pāris reizes bumbu sist pret grīdu, kas it kā tikai bojājot to, bet tas jau nav tik būtiski un tad viņa bumbu iegrieza kā tāds cirka mākslinieks. Ik pa laikam vienīgi varēja manīt, ka volejbola treniņi tomēr ir atstājuši pēdas veselībā, jo viņa ik pa laikam sāpēs sarāva rokas un teica, ka lai nedod viņai gremdēt.
Vīrieši jau protams bija daudz centīgāki un spēja apskriet pat puslaukumu lai tikai noķertu bumbu. Dažreiz tika jokots, ka vēl vajadzēja pa sienu uzlīst. Bieži arī bija sāpīgi momenti, kad tika krists un slīdēts pa grīdu. Beigās parasti pāris bija cauri slapji, jo jau iesildīšanās daļā ieguldīja lielu daļu enerģijas. Vispār cilvēks spēj darīt daudz, ja tikai pacenšas. Viņi arī bija vieni no galvenajiem motivētājiem, kas lika vairāk sadarboties un pēc katras spēles tika apmainīts sveicieniem vai arī saliktas visas rokas kopā un pēc tam atlaistas ar uzmundrinošiem saucieniem. Droši vien uz siltāku laiku tas viss tiks pārnests kaut kur brīvā dabā un būs vēl daudz skaistāk.
Volejbols ir lieliska spēle, kas spēj mācīt cilvēkam daudzas lietas. Katrs kaut ko tajā iemācās ne tikai tehnikas ziņā. Tā galvenokārt ir uzticēšanās cilvēkiem, nepadošanās un centība. Nav jābūt profesionālim, lai būtu vērtīgs un iegūtu vērtīgas lietas uz laukuma. Pietiek ar to, ja ej un dari, mācies no kļūdām un attīsties.

Comments

Popular posts from this blog

The Taste of Childhood

Dress Code and Attire in Slovenia

In Memoriam: Uroš Mozetič