Pazuduši galvaspilsētā
Apmaldīties nepatīk nevienam, sevišķi tad, kad to vajadzētu vismazāk. Dzīve ir neprognozējama un tai ir vienalga, ko cilvēks vēlas un ko nē. Daudziem apstākļiem mijiedarbojoties, diena var izvērsties pavisam savādāk, nekā cerēts vai ieplānots.
Saulainā dienā mēs braucam tramvajā un viss liekas jauki. Sēžot vagona priekšgalā var lai redzēt ceļu, bet runājot ar draudzeni, ik pa laikam nākas pagriezties, jo viņa sēž aiz manis. Pēkšņi pa priekšējo vējstiklu var redzēt, ka pretī tuvojas kāds cits tramvajs ar trūkstošu priekšējo korpusu, bet dīvainākais ir tas, ka tas nav uz citām sliedēm, jo lai arī ar nelielu ātrumu, tie saduras viens pret otru. Tramvajiem jābūt uz dažādām sliedēm un kaut ko tādu mēs redzam pirmo reizi. Mūsu tramvajs nogriežas un iebrauc tādā kā rūpnīcu rajonā. Man tas nepatīk, jo mums bija domāts braukt vēl krietnu gabalu taisni, bet tagad mēs atrodamies kaut kādā rajonā, ko es nemaz nepazīstu, bet draudzene, sauksim viņu par Lauru, apgalvo, ka nedaudz jau pārzina šo rajonu. Tas nedaudz nomierina pēc vadītāja teikuma, ka tuvākais transports jāmeklē pašiem, jo te netiks saukts nekāds papildus transports. Visi ātri kaut kur paklīst un būtībā mēs paliekam vienas. Pēc kāda laika nonākam arī uz lielāka ceļa ar lielāku kustību, kas ir daudzsološi. Mums līdzi ir arī mantas un tāpēc tikai dabiski ir, ka pēc kāda laika mums gribas apsēsties. Mēs redzam zēnus spēlējam futbolu un gar malām sasēdušus skatītājus. Nolemjam pievienoties. Vietas nav tik daudz, kā sākumā šķita un tāpēc es sēžu Laurai klēpī. Nepaiet ilgs laiks, kad tuvāk sēdošais jaunietis tā vienkārši viņai pajautā: ''Vai nevēlies iepazīties?'' Viņš izskatās pēc smēķētāja, tāpēc man tas liekas vēl bezjēdzīgāk. Tā kā man rokā ir telefons, viņš pēkšņi sāk pārbaudīt visas pieslēgvietas, kur ievietot savu dīvaino atskaņotāju vai zibatmiņu, īsti nevar saprast. Kā par brīnumiem tas izdodas un mans telefons piedāvā atvērt failus. Pirmajā reizē tur parādās arī mūzika, kuru kaut kā neizdodas atvērt, tāpēc nolemju atvienot un pievienot par jaunu ierīci. Šoreiz failu sarakstā nav manāma nekāda mūzika, tikai attēli, kuri tur iepriekš netika manīti. Tā kā jaunietis neskatās, es dažus atveru paskatīties. Visvairāk mani biedē kaut kādi pornogrāfiska rakstura attēli, kuros redzami vairāki kaili cilvēki. Ātri parādu to Laurai, un arī viņai viss ir skaidrs. Atdodu ierīci atpakaļ, piebilstot, ka nesanāca atskaņot mūziku. Viņš jau ir diezgan aizrāvies ar spēle skatīšanos, tāpēc droši vien pat neapsver ideju, ka mēs tur atradām kādus citus failus, kas mums lika ātrāk pazust no viņa redzes loka.
Dodamies tālāk un pēc pirmā pagrieziena arī es sāku atpazīt pazīstamu baltu ēku ar baroka spilgtajiem eņģeļiem. Es šeit kādreiz arī biju gājusi ar kājām, tāpēc nokļūt līdz centram vairs neliekas tik grūti. Sāku jokot par to, ka nezinu, vai ir vērts doties uz skolu šodien, jo tad jau izdevīgāk ir nopelnīt Ls 70. Laura ir pārsteigta par to, kā var ūt tik daudz. Es atbildu, ka vienkārši kārtējais lielais pasūtījums. Protams, es arī zināju, ka dienas laikā uzrakstīt padsmit rakstus ar 300-500 vārdiem nav reāli, bet gribējās kaut kā paspīdēt. Neskatoties uz to, ka mēs atradāmies uz diezgan liela ceļa, Laura izdomāja, ka ir nepieciešams tikt vairāk uz kreiso pusi, jo tur būs redzama arī upe un pēc tās jau nu noteikti nepaies garām. Tā nu mēs nogriežamies šķērsielā. Pēc kāda laika ir redzams jau Zinātņu akadēmijas tornis un pārējie raksturīgie silueti, tomēr tie šķiet kaut kā vispār pretējā krastā vai arī nepieciešams būs liels līkums. Pēc kāda laika Laura atzīst, ka nezina vairs konkrētu ceļu un arī pazīstamais siluets ir pazudis, bet priekšā ir žogs ar drātīm. Viņa saka, ka tur droši vien ir sargs, kas mani kaut kā nebiedē, jo pāri tikt jau vajag. Un tā mēs rāpjamies. Nedaudz vien bažījos, kā būs ja pēkšņi kaut kur pusceļā vairs nevarēšu tikt pāri, jo esmu īsāka par Lauru. Rokas pamazām tiek noklātas ar asinīm, jo dzeloņdrātīm līdzīgās stieples viegli pārdur ādu. Visā kustības laikā kaut kā nenonāk līdz smadzenēm apziņa, ka vajadzētu sāpēt diezgan daudz. Mēs tiekam līdz vairāk noslēgtiem korpusiem, kuriem jālien cauri, lai tiktu uz priekšu. Man sevišķi nepatīk mazas telpas, jo tā vien liekas, ka tur var palikt ieslodzīts. Priekšā ir arī tādi kā uz augšu pacelti lodziņi. Es atceros, ka tādus mēdz izmantot, lai noķertu dzīvniekus, jo tie mēdz pēkšņi aizcirsties, taču neliekas, ka šie aizcērtoties varētu mums kaut ko nodarīt. Laura gan domā savādāk un saka, ka mums jāpaiet nedaudz atpakaļ un jāmeklē cits ceļš. Pēc iešanas horizontāli pa šķēršļu joslu, beidzot parādās arī ierastais stiepļu žogs. Vēl pāris tādi un pāri mēs esam. Priekšā paveras atkritumu kaudzes, bet aiz muguras redzu, ka tas, kam mēs cauri gājām, izskatās vai nu pēc pamesta cietuma vai kaut kā līdzīga koncentrācijas nometnei, kur cilvēki tiek turēti gūstā. Ir arī sargpostenis, kur mūs mierīgi varēja manīt, bet laikam jau tur neviena nav. Caur atkritumiem ir manāms, ka cilvēki laikam izmet visdažādākās lietas, kuras ir kaut cik nolietojušās. Tas ir neierasti, jo cilvēki, kurus manījām pie logiem izskatās trūcīgi un arī pats ēku izskats nav no tiem patīkamākajiem. Nolemju uzņemt pāris attēlus ar savu spoguļkameru. Atkritumu kaudzēs ir redzami arī dažādi attēli. Viens no tiem ir kāds PSRS laika politiķis, kuru nolemju iemūžināt, bet blakus tam atrodu kādu vecāku spoguļkameru. Neskatoties uz to, ka tai gan jau ir dažādi defekti un tā vairs neiet, tā liekas kā interesants antikvariāts. Sāk spīdēt saule, dodot interesantu noskaņu visam redzamajam, tāpēc nolemju nofotografēt arī cauri kokiem. Izskatās gluži kā harmoniski, bet Laura nevar sagaidīt un ir jādodas tālāk. Cik tālāk, to nezina neviens.
Saulainā dienā mēs braucam tramvajā un viss liekas jauki. Sēžot vagona priekšgalā var lai redzēt ceļu, bet runājot ar draudzeni, ik pa laikam nākas pagriezties, jo viņa sēž aiz manis. Pēkšņi pa priekšējo vējstiklu var redzēt, ka pretī tuvojas kāds cits tramvajs ar trūkstošu priekšējo korpusu, bet dīvainākais ir tas, ka tas nav uz citām sliedēm, jo lai arī ar nelielu ātrumu, tie saduras viens pret otru. Tramvajiem jābūt uz dažādām sliedēm un kaut ko tādu mēs redzam pirmo reizi. Mūsu tramvajs nogriežas un iebrauc tādā kā rūpnīcu rajonā. Man tas nepatīk, jo mums bija domāts braukt vēl krietnu gabalu taisni, bet tagad mēs atrodamies kaut kādā rajonā, ko es nemaz nepazīstu, bet draudzene, sauksim viņu par Lauru, apgalvo, ka nedaudz jau pārzina šo rajonu. Tas nedaudz nomierina pēc vadītāja teikuma, ka tuvākais transports jāmeklē pašiem, jo te netiks saukts nekāds papildus transports. Visi ātri kaut kur paklīst un būtībā mēs paliekam vienas. Pēc kāda laika nonākam arī uz lielāka ceļa ar lielāku kustību, kas ir daudzsološi. Mums līdzi ir arī mantas un tāpēc tikai dabiski ir, ka pēc kāda laika mums gribas apsēsties. Mēs redzam zēnus spēlējam futbolu un gar malām sasēdušus skatītājus. Nolemjam pievienoties. Vietas nav tik daudz, kā sākumā šķita un tāpēc es sēžu Laurai klēpī. Nepaiet ilgs laiks, kad tuvāk sēdošais jaunietis tā vienkārši viņai pajautā: ''Vai nevēlies iepazīties?'' Viņš izskatās pēc smēķētāja, tāpēc man tas liekas vēl bezjēdzīgāk. Tā kā man rokā ir telefons, viņš pēkšņi sāk pārbaudīt visas pieslēgvietas, kur ievietot savu dīvaino atskaņotāju vai zibatmiņu, īsti nevar saprast. Kā par brīnumiem tas izdodas un mans telefons piedāvā atvērt failus. Pirmajā reizē tur parādās arī mūzika, kuru kaut kā neizdodas atvērt, tāpēc nolemju atvienot un pievienot par jaunu ierīci. Šoreiz failu sarakstā nav manāma nekāda mūzika, tikai attēli, kuri tur iepriekš netika manīti. Tā kā jaunietis neskatās, es dažus atveru paskatīties. Visvairāk mani biedē kaut kādi pornogrāfiska rakstura attēli, kuros redzami vairāki kaili cilvēki. Ātri parādu to Laurai, un arī viņai viss ir skaidrs. Atdodu ierīci atpakaļ, piebilstot, ka nesanāca atskaņot mūziku. Viņš jau ir diezgan aizrāvies ar spēle skatīšanos, tāpēc droši vien pat neapsver ideju, ka mēs tur atradām kādus citus failus, kas mums lika ātrāk pazust no viņa redzes loka.
Dodamies tālāk un pēc pirmā pagrieziena arī es sāku atpazīt pazīstamu baltu ēku ar baroka spilgtajiem eņģeļiem. Es šeit kādreiz arī biju gājusi ar kājām, tāpēc nokļūt līdz centram vairs neliekas tik grūti. Sāku jokot par to, ka nezinu, vai ir vērts doties uz skolu šodien, jo tad jau izdevīgāk ir nopelnīt Ls 70. Laura ir pārsteigta par to, kā var ūt tik daudz. Es atbildu, ka vienkārši kārtējais lielais pasūtījums. Protams, es arī zināju, ka dienas laikā uzrakstīt padsmit rakstus ar 300-500 vārdiem nav reāli, bet gribējās kaut kā paspīdēt. Neskatoties uz to, ka mēs atradāmies uz diezgan liela ceļa, Laura izdomāja, ka ir nepieciešams tikt vairāk uz kreiso pusi, jo tur būs redzama arī upe un pēc tās jau nu noteikti nepaies garām. Tā nu mēs nogriežamies šķērsielā. Pēc kāda laika ir redzams jau Zinātņu akadēmijas tornis un pārējie raksturīgie silueti, tomēr tie šķiet kaut kā vispār pretējā krastā vai arī nepieciešams būs liels līkums. Pēc kāda laika Laura atzīst, ka nezina vairs konkrētu ceļu un arī pazīstamais siluets ir pazudis, bet priekšā ir žogs ar drātīm. Viņa saka, ka tur droši vien ir sargs, kas mani kaut kā nebiedē, jo pāri tikt jau vajag. Un tā mēs rāpjamies. Nedaudz vien bažījos, kā būs ja pēkšņi kaut kur pusceļā vairs nevarēšu tikt pāri, jo esmu īsāka par Lauru. Rokas pamazām tiek noklātas ar asinīm, jo dzeloņdrātīm līdzīgās stieples viegli pārdur ādu. Visā kustības laikā kaut kā nenonāk līdz smadzenēm apziņa, ka vajadzētu sāpēt diezgan daudz. Mēs tiekam līdz vairāk noslēgtiem korpusiem, kuriem jālien cauri, lai tiktu uz priekšu. Man sevišķi nepatīk mazas telpas, jo tā vien liekas, ka tur var palikt ieslodzīts. Priekšā ir arī tādi kā uz augšu pacelti lodziņi. Es atceros, ka tādus mēdz izmantot, lai noķertu dzīvniekus, jo tie mēdz pēkšņi aizcirsties, taču neliekas, ka šie aizcērtoties varētu mums kaut ko nodarīt. Laura gan domā savādāk un saka, ka mums jāpaiet nedaudz atpakaļ un jāmeklē cits ceļš. Pēc iešanas horizontāli pa šķēršļu joslu, beidzot parādās arī ierastais stiepļu žogs. Vēl pāris tādi un pāri mēs esam. Priekšā paveras atkritumu kaudzes, bet aiz muguras redzu, ka tas, kam mēs cauri gājām, izskatās vai nu pēc pamesta cietuma vai kaut kā līdzīga koncentrācijas nometnei, kur cilvēki tiek turēti gūstā. Ir arī sargpostenis, kur mūs mierīgi varēja manīt, bet laikam jau tur neviena nav. Caur atkritumiem ir manāms, ka cilvēki laikam izmet visdažādākās lietas, kuras ir kaut cik nolietojušās. Tas ir neierasti, jo cilvēki, kurus manījām pie logiem izskatās trūcīgi un arī pats ēku izskats nav no tiem patīkamākajiem. Nolemju uzņemt pāris attēlus ar savu spoguļkameru. Atkritumu kaudzēs ir redzami arī dažādi attēli. Viens no tiem ir kāds PSRS laika politiķis, kuru nolemju iemūžināt, bet blakus tam atrodu kādu vecāku spoguļkameru. Neskatoties uz to, ka tai gan jau ir dažādi defekti un tā vairs neiet, tā liekas kā interesants antikvariāts. Sāk spīdēt saule, dodot interesantu noskaņu visam redzamajam, tāpēc nolemju nofotografēt arī cauri kokiem. Izskatās gluži kā harmoniski, bet Laura nevar sagaidīt un ir jādodas tālāk. Cik tālāk, to nezina neviens.
Comments