Tā sajūta, kad pazūd pamats*
Dažreiz katrs dzīvē pazaudē balansu, bet šoreiz runa būs par cita
veida pamata zaudēšanu. Dažreiz tas pazūd zem kājām tiešajā nozīmē – kad mēs
šūpojamies, lecam vai kā citādi atraujam kājas no zemes. Tas ir vilinoši un dažreiz
arī biedējoši.

Ūdens bija tumši tumši zils ar daudz viļņiem. Apkārt bija manāmas
dažāda izmēra laivas un kuteri, kas vēja un ūdens sadursmē šūpojās. Zem kājām
bija laipa, kas veda aizvien dziļāk ūdenī. Beigās ūdens nebija pat līdz
krūškurvja daļai, kad pēkšņi sperot nākošo soli, vairs nebija pamata zem kājām.
Atlika vien turēties blakus esošai cilvēka miesai, kas vairs nelikās tik
stabils . Viena no lietām, ko nevajadzētu ņemt līdzi, noteikti ir telefons, bet
šajā gadījumā bija savādāk, jo tas atradās rokā. Zaudējot pamatu zem kājām,
telefona aizmugurējais vāciņš atdalījās no pārējā telefona daļas. Esot zem
ūdens vēl kādu brīdi varēja redzēt telefonu dodamies tālu aizmirstībā. Pēc kāda
laika tomēr tika dota iespēja atkal redzēt pāri ūdens virsmai.
Vēlāk visi ir kopā un tas dod iespēju pārdomāt, kur dabūt darbojošos
SIMA karti. Nevienam jau nepatīk pazaudēt visus kontakta numurus un mainīt
numuru, kas ir pastāvējis tik daudzus gadus. Daži cilvēki jau guļ, bet viens
labprātīgi piedāvā atdot savu, jo viņam tā neesot vajadzīga. Cilvēks, kuram
vajadzētu par to izrādīt vismaz kādu interesi, vienkārši guļ un izliekas, ka
nedzird. Un tad acu priekšā paveras spilvens...
Cilvēki rīkojas dažādi un daži no tiem jūt līdzi citiem vairāk. Egoistiski
cilvēki cenšas vairāk gūt savam labumam un tas var būt veikts ar diezgan
apslēptām metodēm. Patiesums ir augsta vērtība. Pazaudējot pamatu ārkārtas
situācijā, var redzēt, cik daudz kāds cilvēks ir gatavs darīt otra labā, lai
tas justos pēc iespējas labāk.
Comments