Zemes stunda 29/03/2014

Attēls augšā: Delfi, attēls apakšā: no privātā arhīva
Ir patīkami, ka gadā ir vismaz viena diena, kad daudzi cilvēki cenšas vismaz stundu atslēgt elektrību, tajā skaitā arī uzņēmumi, kaut vai nedaudz samazinot apgaismojumu. Kaut vai tikai uz stundu, bet tik un tā ja tā izdara vairāki tūkstoši cilvēku, tas ir varens spēks.
Rīgā, kā ierasts, to, ka tika izslēgta gaisma, varēja vislabāk novērot 11. Novembra krastmalā.  Gaisma izdzisa Dzelzceļa tiltam, Vanšu tiltam, Saules akmenim un dažādām citām ēkām un uzņēmumiem, piemēram Latvijas Nacionālajā operā. Bija cilvēki, kas to ievēroja, kas pagāja vienaldzīgi garām, un arī tādi, kas to fiksēja, lai vēlāk vēstījumu izplatītu daudz plašākā mērogā. Lai gan notika pāris ar kultūru saistīti pasākumi (vairāk ar mūzikas klātbūtni), daudz ievērojamāk būtu, ja cilvēki vienotos kopīgi nolikt svecītes ar „60” simbolu vai ko līdzīgu. Arī palaist laternas var piesaistīt vairāk cilvēkus. Tā jau ir kļuvusi par tradīciju citās valstīs. Interesanti, ka neskatoties uz saspīlēto politisko stāvokli, arī Krievija piedalījās Zemes stundā. Tas pierāda to, ka ir iespējams nolikt savu ikdienu malā un padomāt arī par kaut ko daudz globālāku, soli pretim labākai nākotnei.
Katra cilvēka darbība var atstāt pēdas visā pasaulē bieži vien to pat neapzinoties. Darot vairāk laba kaut vai mazās lietās, tas spēj padarīt vidi labāku, jo tikai no katra individuāla atsevišķi var rasties daudz lielāks spēks. Dažreiz veikt un iesaistīties kādās nelielās organizācijās, pasākumos, kuri nemaksā neko, nav sarežģīti un neprasa pūles, toties no tā ir gan gandarījums, gan vērtīgs ieguldījums. Ja ne mēs, kurš gan cits? Katrs ir dabas daļa. Gaisa piesārņojums un apgaismojums pilsētās traucē novērot kaut vai tādu lielisku parādību kā ziemeļblāzmu, tomēr, protams, arī bez elektrības neviens nevar iztikt. Rūpēs par dabu ir jāturpina meklēt videi draudzīgi risinājumi, kuri laika gaitā var atmaksāties katram. Tikai šādā veidā vide nevērsīsies pret cilvēku.

Comments

Popular posts from this blog

The Taste of Childhood

Dress Code and Attire in Slovenia

In Memoriam: Uroš Mozetič