Aprakti sniegos
Ir agrs un mierīgs rīts mazajā pilsētiņā. Cilvēki dodas savās ikdienas
gaitās. Ir diezgan auksts, kā jau ziemā, kura šoreiz ir arī pārsteidzoši bagāta
ar sniegu. Saules staros tas izskatās pūkains un vilina pilsētas bērnus to
izmantot dažādām izklaidēm. Tas viegli čurkst zem kājām.
Martai arī tā bija parasta diena, līdz
pie nelielās bulciņu tirgotavas viņu apturēja kāda pavecāka kundzīte, kura
gribēja pārliecināt par ticību Dievam. Meitene tikai māja ar galvu, lai gan
patiesībā bija pārliecināta ateiste. Sievietei ap kaklu bija liels koka krusts,
kas Martu pat nedaudz biedēja. Viņa noteikti tādu sev negribētu, lai gan viņas
pašas māte bija pārliecināta luterāne. Varbūt arī viņas dzīvē nebija pienācis
brīdis, kad viņai būtu vajadzība ticēt Dievam un viņa neredzamajam, bet
stiprajam spēkam.
Pēkšņi viss bija aizdomīgi apmācies un
varēja dzirdēt pastiprinātu kņadu. Marta pagriezās atpakaļ un ierastās tukšās
iela vietā ieraudzīja lielu draudīgu mākoni virzāmies tieši uz viņu pusi, bet
tas neatradās debesīs, bet uz zemes, kas lika jebkurai saprātīgajai būtnei
sarosīties. Viņa pamanīja tumšā mākoņa priekšā iznirstam baltu straumi. – Ak
nē, - izdvesa Marta un tas bija arī pēdējais, ko viņa spēja teikt, kad jau bija
jāsāk skriet. Viņa gribēja pagūt līdz tai pašai maiznīcai no kuras vienmēr nāca
patīkama smarža, taču tas bija praktiski neiespējami, jo draudzīgā masa
virzījās ar ātrumu 200 km/h vai pat vairāk. Nebija arī laika paskriet malā.
Nākamais, ko meitene atceras ir tas, ka atcerot
acis priekšā ir balta sniega sega virs viņas. Tai cauri spīd dienas gaisma.
Kaut kur netālu meitene dzird arī cilvēku vaimanas. Viņa mēģina kliegt, bet
jūt, ka viņas balss tiek noslāpēta, un to visdrīzākais neviens nedzird tāpat.
Par laimi viņai rokās bija cimdi, kas gan bija adīti un slapji, tomēr viņai
nebija jācenšas izlauzties ar pilnībā kailām rokām. Pie sevis meitene izmisīgi
domāja, lai Dievs neļautu viņai mirt šādā veidā. Lai gan viņa tam neticēja,
viņa tomēr gribēja brīnumu, kas ļautu izglābties un tam vajadzēja būt no Dieva
rokas. Neatkarīgi no tā, ko Marta domāja un izteica balsī, sniega gabali sāka
krist lejā, un Marta varēja tikai cerēt, ka tie neapraks viņu dzīvu. Viņa
nedaudz pavēra muti, jo gribēja pēc iespējas vairāk iegūt skābekli. Papildus
tam nāca arī sniegs, kas strauji izkusa siltumā, kas nāca no dzīvības pilna
organisma. Marta ar visiem spēkiem šķēla sniegu virs sevis, un pēc brīža tas
likās tik izmisīgi jo tas bija kā pēdējais salmiņš pie kā pieķerties. Kad viņas
roka beidzot izlauzās brīvībā, viņa tam nespēja noticēt. Pagāja vēl kāds laiks,
līdz meitene pilnībā bija atbrīvojusies, un spēja pati piecelties. Kāja nedaudz
sāpēja, laikam no izmežģījuma. Apkārt viņa manīja lielas jukas, jo darbojās
glābēji, mediji, medicīnas darbinieki un dažādi citi cilvēki. Viņa tikai
gribēja braukt mājās, bet atcerējās, ka viņai līdzi bija plecu soma kurā bija
pase ar maku. Viņa bieži lasīja par cilvēkiem, kuri izglābjas, taču viņu mantas
netiek nemaz meklētas it kā tās vairs nebūtu svarīgas. Meitenei bija svarīgi tos
atrast, tāpēc viņa mēģināja pārbaudīt vietu, kas varēja būt viņas kaps. No
malām sniegs ik pa brīdim draudīgi krita lejā, taču Marta bija gatava izmēģināt
veiksmi. Par laimi viņa atrada savu somu ātri, līdz ar to varēja nozust no
vietas neviena nemanīta. Kaut kur galvā vai tālumā atbalsojās milzīgais
troksnis, sniegam neapturami turpinot savu ceļu, aprokot visu un visus.
Ceļš uz mājām bija garāks kā varētu
likties, jo Martai kāja ik pa laikam iesāpējās tik stipri, ka vajadzēja
pārvietoties lecot uz vienas kājas. Garāmgājējs no malas noteikti nodomātu, ka
viņa nav īsti normāla, bet kāda gan starpība, ko padomā citi, ja svarīgākais ir
tas, ka viņa ir dzīva. Mājās bija tikai māte, kura virtuvē kaut ko gatavoja.
Viņa dzirdēja viņas raudas, kas bija spēcīgākas par patīkamo ēdiena smarža.
Marta stāvēja durvju priekšā un smaidīja. Viņas māte, kura parasti neizrāda
nekādas emocijas, pieskrēja pie viņas un apskāva. – Es katru dienu lūdzu, kaut
notiktu kāds brīnums un tu būtu dzīva, - viņa teica. – Vai tad es tik ilgi biju
prom? – Marta bija neizpratnē. – Tu biji pazudusi divas dienas, - māte skumji
teica. - Tas gan ir ilgs laiks, lai būtu bezsamaņā, - meitene nodomāja. Papildus
tam viņa nolēma, ka prātīgāk būs pierakstīties pie ārsta, lai pārbaudītu vai
nav smadzeņu satricinājums, bet savādāk jau nekas nebija noticis. Redzētā dabas
parādība gan bija kaut kas pilnīgi jauns un neierasts. Par to runāja un rādīja
ne tikai plašsaziņas līdzekļos, bet arī visapkārt. Marta dzirdēja no bijušās
klases biedrenes, ka viņas mamma esot aprakta. Traģiski, bet neiedomājami arī
tas, ka tikai šāds notikums var būt par iemeslu, lai atsāktu runāt pēc
daudzajiem gadiem, kas bijuši pārciesti pazemojumā. Jau nākamajā dienā viss
atgriezās ierastajās sliedēs, jo viņas mamma arī bija izkļuvusi no sniega
slazda saviem spēkiem un nu jau tas bija pasniegts kā īsts varoņdarbs. Martai
likās, ka pēc vairākām dienām tas vairāk ir uzskatāms kā brīnums nevis
varoņdarbs, turklāt nevarēja būt pārliecināts par to, vai viņu gadījumā
neatrada glābēji, jo neviens jau neuzdrošinātos apšaubīt teikto tik delikātā
jautājumā. Lai vai kā, viņa bija viens no pēdējiem cilvēkiem, kurš it kā
izkļuva no sniega, nākamajās dienās pienāca ziņas vien par to, ka cilvēki tika
atrasti un jau bez dzīvības pazīmēm.
Bija pagājis kāds laiks, kopš notikuma
par kuru visi runāja, bet daudzi gribēja aizmirst. Tas daudz ko mainīja arī
Martas un viņas mātes starpā. Šāda veida satuvināšanās nebija plānota, tomēr
tas bija tā vērts, jo bija skaidrs, ka ģimene tomēr ir tā, kura būs pirmā, kas uzzinās,
ja kaut kas slikts ir noticis vai arī centīsies kontaktēties. Viņas sēdēja
piemājas dārzā un baudīja silto laiku. Viss likās pamazām atgriežamies
ierastajās sliedēs šajā mazajā pilsētiņā. Martas skatiens klīda cik vien tālu
varēja manīt aiz kaimiņu māju jumtiem, un tad viņa atkal ieraudzīja melno
mākoni, kuru viņa atpazina ļoti labi. – O nē, --Marta spēja izdvest. Papildus
tam pacēlās arī liels vējš, bet viņa juta arī asus dūrienus sev uz ādas. Tad
viņa saprata, ka tas ir uguns, kas nāk no debesīm. Liesmu strēles šaudījās
visapkārt un kļuva arvien intensīvākas. Viņa iedomājās par to, cik daudz dzīves
atkal tiks izpostītas, un cik daudzi cilvēki cīnīsies par savām dzīvībām, bet
Marta bija savējo izcīnījusi un nedomāja to atdot.
Comments