Aprakti sniegos

Ir agrs un mierīgs rīts mazajā pilsētiņā. Cilvēki dodas savās ikdienas gaitās. Ir diezgan auksts, kā jau ziemā, kura šoreiz ir arī pārsteidzoši bagāta ar sniegu. Saules staros tas izskatās pūkains un vilina pilsētas bērnus to izmantot dažādām izklaidēm. Tas viegli čurkst zem kājām.
Martai arī tā bija parasta diena, līdz pie nelielās bulciņu tirgotavas viņu apturēja kāda pavecāka kundzīte, kura gribēja pārliecināt par ticību Dievam. Meitene tikai māja ar galvu, lai gan patiesībā bija pārliecināta ateiste. Sievietei ap kaklu bija liels koka krusts, kas Martu pat nedaudz biedēja. Viņa noteikti tādu sev negribētu, lai gan viņas pašas māte bija pārliecināta luterāne. Varbūt arī viņas dzīvē nebija pienācis brīdis, kad viņai būtu vajadzība ticēt Dievam un viņa neredzamajam, bet stiprajam spēkam.
Pēkšņi viss bija aizdomīgi apmācies un varēja dzirdēt pastiprinātu kņadu. Marta pagriezās atpakaļ un ierastās tukšās iela vietā ieraudzīja lielu draudīgu mākoni virzāmies tieši uz viņu pusi, bet tas neatradās debesīs, bet uz zemes, kas lika jebkurai saprātīgajai būtnei sarosīties. Viņa pamanīja tumšā mākoņa priekšā iznirstam baltu straumi. – Ak nē, - izdvesa Marta un tas bija arī pēdējais, ko viņa spēja teikt, kad jau bija jāsāk skriet. Viņa gribēja pagūt līdz tai pašai maiznīcai no kuras vienmēr nāca patīkama smarža, taču tas bija praktiski neiespējami, jo draudzīgā masa virzījās ar ātrumu 200 km/h vai pat vairāk. Nebija arī laika paskriet malā.
Nākamais, ko meitene atceras ir tas, ka atcerot acis priekšā ir balta sniega sega virs viņas. Tai cauri spīd dienas gaisma. Kaut kur netālu meitene dzird arī cilvēku vaimanas. Viņa mēģina kliegt, bet jūt, ka viņas balss tiek noslāpēta, un to visdrīzākais neviens nedzird tāpat. Par laimi viņai rokās bija cimdi, kas gan bija adīti un slapji, tomēr viņai nebija jācenšas izlauzties ar pilnībā kailām rokām. Pie sevis meitene izmisīgi domāja, lai Dievs neļautu viņai mirt šādā veidā. Lai gan viņa tam neticēja, viņa tomēr gribēja brīnumu, kas ļautu izglābties un tam vajadzēja būt no Dieva rokas. Neatkarīgi no tā, ko Marta domāja un izteica balsī, sniega gabali sāka krist lejā, un Marta varēja tikai cerēt, ka tie neapraks viņu dzīvu. Viņa nedaudz pavēra muti, jo gribēja pēc iespējas vairāk iegūt skābekli. Papildus tam nāca arī sniegs, kas strauji izkusa siltumā, kas nāca no dzīvības pilna organisma. Marta ar visiem spēkiem šķēla sniegu virs sevis, un pēc brīža tas likās tik izmisīgi jo tas bija kā pēdējais salmiņš pie kā pieķerties. Kad viņas roka beidzot izlauzās brīvībā, viņa tam nespēja noticēt. Pagāja vēl kāds laiks, līdz meitene pilnībā bija atbrīvojusies, un spēja pati piecelties. Kāja nedaudz sāpēja, laikam no izmežģījuma. Apkārt viņa manīja lielas jukas, jo darbojās glābēji, mediji, medicīnas darbinieki un dažādi citi cilvēki. Viņa tikai gribēja braukt mājās, bet atcerējās, ka viņai līdzi bija plecu soma kurā bija pase ar maku. Viņa bieži lasīja par cilvēkiem, kuri izglābjas, taču viņu mantas netiek nemaz meklētas it kā tās vairs nebūtu svarīgas. Meitenei bija svarīgi tos atrast, tāpēc viņa mēģināja pārbaudīt vietu, kas varēja būt viņas kaps. No malām sniegs ik pa brīdim draudīgi krita lejā, taču Marta bija gatava izmēģināt veiksmi. Par laimi viņa atrada savu somu ātri, līdz ar to varēja nozust no vietas neviena nemanīta. Kaut kur galvā vai tālumā atbalsojās milzīgais troksnis, sniegam neapturami turpinot savu ceļu, aprokot visu un visus.
Ceļš uz mājām bija garāks kā varētu likties, jo Martai kāja ik pa laikam iesāpējās tik stipri, ka vajadzēja pārvietoties lecot uz vienas kājas. Garāmgājējs no malas noteikti nodomātu, ka viņa nav īsti normāla, bet kāda gan starpība, ko padomā citi, ja svarīgākais ir tas, ka viņa ir dzīva. Mājās bija tikai māte, kura virtuvē kaut ko gatavoja. Viņa dzirdēja viņas raudas, kas bija spēcīgākas par patīkamo ēdiena smarža. Marta stāvēja durvju priekšā un smaidīja. Viņas māte, kura parasti neizrāda nekādas emocijas, pieskrēja pie viņas un apskāva. – Es katru dienu lūdzu, kaut notiktu kāds brīnums un tu būtu dzīva, - viņa teica. – Vai tad es tik ilgi biju prom? – Marta bija neizpratnē. – Tu biji pazudusi divas dienas, - māte skumji teica. - Tas gan ir ilgs laiks, lai būtu bezsamaņā, - meitene nodomāja. Papildus tam viņa nolēma, ka prātīgāk būs pierakstīties pie ārsta, lai pārbaudītu vai nav smadzeņu satricinājums, bet savādāk jau nekas nebija noticis. Redzētā dabas parādība gan bija kaut kas pilnīgi jauns un neierasts. Par to runāja un rādīja ne tikai plašsaziņas līdzekļos, bet arī visapkārt. Marta dzirdēja no bijušās klases biedrenes, ka viņas mamma esot aprakta. Traģiski, bet neiedomājami arī tas, ka tikai šāds notikums var būt par iemeslu, lai atsāktu runāt pēc daudzajiem gadiem, kas bijuši pārciesti pazemojumā. Jau nākamajā dienā viss atgriezās ierastajās sliedēs, jo viņas mamma arī bija izkļuvusi no sniega slazda saviem spēkiem un nu jau tas bija pasniegts kā īsts varoņdarbs. Martai likās, ka pēc vairākām dienām tas vairāk ir uzskatāms kā brīnums nevis varoņdarbs, turklāt nevarēja būt pārliecināts par to, vai viņu gadījumā neatrada glābēji, jo neviens jau neuzdrošinātos apšaubīt teikto tik delikātā jautājumā. Lai vai kā, viņa bija viens no pēdējiem cilvēkiem, kurš it kā izkļuva no sniega, nākamajās dienās pienāca ziņas vien par to, ka cilvēki tika atrasti un jau bez dzīvības pazīmēm.

Bija pagājis kāds laiks, kopš notikuma par kuru visi runāja, bet daudzi gribēja aizmirst. Tas daudz ko mainīja arī Martas un viņas mātes starpā. Šāda veida satuvināšanās nebija plānota, tomēr tas bija tā vērts, jo bija skaidrs, ka ģimene tomēr ir tā, kura būs pirmā, kas uzzinās, ja kaut kas slikts ir noticis vai arī centīsies kontaktēties. Viņas sēdēja piemājas dārzā un baudīja silto laiku. Viss likās pamazām atgriežamies ierastajās sliedēs šajā mazajā pilsētiņā. Martas skatiens klīda cik vien tālu varēja manīt aiz kaimiņu māju jumtiem, un tad viņa atkal ieraudzīja melno mākoni, kuru viņa atpazina ļoti labi. – O nē, --Marta spēja izdvest. Papildus tam pacēlās arī liels vējš, bet viņa juta arī asus dūrienus sev uz ādas. Tad viņa saprata, ka tas ir uguns, kas nāk no debesīm. Liesmu strēles šaudījās visapkārt un kļuva arvien intensīvākas. Viņa iedomājās par to, cik daudz dzīves atkal tiks izpostītas, un cik daudzi cilvēki cīnīsies par savām dzīvībām, bet Marta bija savējo izcīnījusi un nedomāja to atdot.

Comments

Popular posts from this blog

The Taste of Childhood

Dress Code and Attire in Slovenia

In Memoriam: Uroš Mozetič