Mājas?

Tāds dīvains skats uz tām tagad. Gribās atgriezties, jo tomēr tik daudz gadi te pavadīti. Nekas nav mainījies. Tās pašas neapgaismotās ielas, šoferis, kas aizmugurējās durvis taisa vaļā tikai tad, kad ir daudz cilvēku, bet daudz cilvēku ir reti. Izraktas, lietus pielijušas ielas. Kad gan tam būs beigas? Tas laikam saucas ''vienmēr attīstībā''. Kaut kur rej suņi un zvana baznīca. It kā nekas nav manījies un tajā pat laikā tomēr ir... Nekad vairs nebūs kā agrāk. Nebūs vairs visi, kas te bijuši un tagad izkaisīti vējā. Nekad vairs nebūs to bezrūpīgo vasaras brīžu. Šī bija pēdējā vasara, kas mums bija... Mēs esam izauguši un diez vai kādreiz te atgriezīsimies uz palikšanu.
Un tomēr es ticu, ka kādudienu mēs tur visi būsim un iemalkosim tēju ar cepumiem vai ko tādu. Un runāsim daudz un droši, sajūtoties tik dzīvi, kā bijām kādreiz...


When we get home, I know we won't be home at all
This place we live, it is not where we belong
And I miss who we were in the town that we could call our own
Going back to get away after everything has changed

Could you remind me of a time when we were so alive
(Everything has changed)
Do you remember that? Do you remember that?
(Everything has changed)
Could you help me push aside all that I have left behind
(Everything has changed)

Comments

Popular posts from this blog

The Taste of Childhood

Dress Code and Attire in Slovenia

In Memoriam: Uroš Mozetič