Catch life pieces and travel ^.^

Pēdējie gadi ir pierādījuši, ka ir visai maz kvalitatīvu šausmu filmu žanra cienīgu filmu, protams, runa neiet par nesen iznākušo psiholoģiskā žanra šausmu filmu ar komēdijas piesitienu  ''Būda mežā''. Pēdējo gadu laikā tieši šajā žanrā izplatītas bija mazbudžeta filmas, no kurām reti kura ir izdevusies. No tām, kuras vēl turās vidus robežās var minēt The Waterman (2011), The Clinic (2010), Camp Hell (2010), Buried (2010). Tā kā jaunākās filmas nesniedz pietiekoši daudz interesanta sižeta šausmu filmas, nolēmu atkal doties senāku filmu meklējumos un atradu 2005. gada Lielbritānijas šausmu filmu. Režisors Nīls Maršals. Nedaudz par filmas sižetu no latviešu vikipēdijas: Filma  stāsta par sešām draudzenēm, kas nolēmušas rīkot alu ekspedīciju. Sāra, kura joprojām nav atguvusies no autoavārijas gadu atpakaļ, kurā zaudēja savu vīru un meitu, ar savu draudzeni Betu citas draudzenes uzaicināta dodas uz Apalači kalniem (ASV ). Tur Sāra un Beta ar vēl četrām draudzenēm ...

-oh shit i love boobs too, and sexy asses    -Tādu var ņemt par sievu, bērnus kārtīgi pabaros ar pienu! -Šī meiča izskatās draiska, viņa noteikti ļautu lai viņai... :)) -lieliska, es ar viņu precētos laikam   -Pasaki tadu kurš neprecetos ar tadu -es laprāt palīdzētu wiņai pastaipīties - Vot tā ir fizkultūra, to es saprotu! - Ar šo beibi es labprāt padzenātu bumbiņas! -vai viņa redz kas viņai zem tām? -vai var aizņemties uz dažām naktīm? - Tu man uzlaboj garigo  .. iedomajies tu pamosties , ienac draugos un pirmā galerija ko atver ir pilna ar bubiņām .. Awsome !!   time to get high Uz pašu autora komentāru ''Spied MAN PATĪK, jo es taču zinu, ka tev patīk'' gribētos atbildēt, ka ka ja jau pašiem smadzeņu nav, tad piesaista tikai āriene un neko citu vairs nevajag lai ''būtu laba sieva, māte''. Tas skaidri tika izteikts komentāros, kur daži ir ne vien gatavi precēties, bet uzskata, ka tā būtu ideāla visās nozīmēs. Sajūta, ka esmu dzimusi neparei...

Kad visas tavas cerības sabrūk atkal. Kad plānais tilts pa kuru ej, atkal sabrūk, bet tu to uzbūvē no jauna, bet cik ilgi tā? Varbūt tur nemaz nav lemts būt tiltam. Cilvēkam vienmēr gribas kaut ko vairāk, tapt atpazītam. Kā teica kāds gudrs cilvēks - ''Cilvēkiem vajag izdošanos, lai būtu laimīgas dzīves.'' Tā jau arī ir. Ja centies, bet pēc tā nenāk nekas vairāk par gandarījumu tikai pašam sev, tas ar laiku sāk likties apgrūtinoši un nomācoši, ka tu tā īsti neesi nevienam vajadzīgs. Kāds vienmēr ir labāks un tu paliec kā ēnā, bet gribās dažreiz katram būt kaut kur labākajam, uzvarēt. Mēs dzīvojam vienreiz un tā kā mēs dzīvojam vienreiz, tas liek gribēt dzīvot ar pilnu atdevi, iegūt no katra momenta pēc iespējas vairāk, radīt jaunas atmiņas. Un ticība, cerība ir tas, kas virza uz priekšu. To sagraut ir grūti, jo cilvēks bieži ceļās un krīt. Bet arī pašam stiprākajam cilvēkam pienāk brīdis, kad vairs negribas, nesanāk piecelties.. Un arī uz ceļiem dzīvot izteikti nevienam...