Catch life pieces and travel ^.^

Dažreiz ir tik viegli runāt ar svešiniekiem, citreiz pat daudz vieglāk, kā ar pazīstamajiem. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka tie ir un paliks svešinieki. Uzzināt par tiem ir daudz grūtāk, jo jāpaļaujas uz to, ko saka pats. Interneta vidē tas dod iespēju arī atbilēt, kad pats uzskata par nepieciešamu. Ir nepatīkami, kad pēc normālas sarunas, pēkšņi tev neatbild neizskaidrojamu iemeslu dēļ, kā arī tu saproti, ka neesi vienīgais tāda veida ''upuris''. Tev var pat palikt žēļ šāda veida cilvēka, kad aizmālēts skatiens ar to, cik slikti iet skolā vai kāpēc ir tikai pāris draugi. Var likties, ka šāds cilvēks jūtas vientuļi, tač tā nepavisam nav, jo viņam var sagādāt prieku sarakstīties ar neskaitāmi daudz cilvēkiem, ar kuriem, iespējams, dažreiz satikties, lai sauktu par paziņām un tie dažreiz atbildētu. Iespējams, tie pāris draugi ir nevis viņa paša izvēles dēļ, bet tāpēc, ka tie ir tie, kas pacieš šādu ''čakarēšanu'' un dažādus citus izgājienus. Iespējams pat, ka...

Mēs sēžam kuterī un laiks ir pietiekoši vēss, lai teiktu, ka nevienam nepatiktu nonākt ūdenī kaut uz brīdi. Pirms tam ir pabūts Latvijas Zinātņu akadēmijā, kuru virsotni es tā arī nesasniedzu, jo atteicos. Pēc tam, kuterī, redzu to pašu ēku un fotografēju. Izskatās daudz iespaidīgāka, nekā realitātē. Saku, ka man ir bail no augstuma, bet to jau visi zina, tāpēc piebilstu, ka būtu gājusi līdz galam, tikai man bija nepieciešama lielāka pierunāšana. Pēc brīža jūtu, ka ūdens smeļas iekšā no kutera malām. Man tas nepatīk, jo neliekas pieņemami, bet citiem, šķiet, vienalga. Es zinu, ka pārāk daudz domāju, kas dažreiz ir ļoti raksturīgi man. Pēc kāda laika mēs nonācām tuvāk krastam un izskatījās sekls visapkārt, bet kad sāc peldēt, tad pēkšņi pazūdu zem ūdens. Jūtams, kā gar malu līdz ar tevi krīt tāda kā smilšu siena un es krītu aizvien dziļāk. Pēc brīža, kad likās tā sajūta, ka viss lēnām izgaist acu priekšā bez sāpēm. Tā lēni un nesāpīgi dzīvības dvaša zuda, bet kāds tomēr satvēra un izv...

Olimpiskās spēles mani pārāk nav aizrāvušas, atskaitot atklāšanas ceremoniju un pāris izlasītos sporta veidus, jo patiesībā jau ar sportu nav bijušas pārāk labas attiecības, nevis tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka daudz kas nesanāk. Ir tikai sportiskas aktivitātes, kas aizrauj, pārsvarā ziemas, bet kā viens no izņēmumiem ir volejbols. Tas vienmēr ir licies interesants un tāds, ko var spēlēt jebkurš. Pat ja esi īsa auguma vai tukls, kaut pāris soļus paspert uz priekšu, atpakaļ vai sāniem var jebkurš. Gremdēt man nav īsti padevies, bet tas jau neliedz baudīt spēles azartu. Ja tu nevari gremdēt kā gribētos, vienmēr var jau uzcelt vai ar tiešo sist pāri un cerēt, ka pretinieks neuzņems. Tas, cik ļoti aizrauj volejbols, atausa tieši skatoties 2012. gada Londonas olimpiskās spēles. Spēlēja Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš (Latvija) pret Martinu Spinangru un Tarjei Skarlundu (Norvēģija). Tā bija aizraujošākā volejbola spēle, ko biju redzējusi. Nezinu vai tas bija tāpēc, ka spēlēja Latvi...