Catch life pieces and travel ^.^

Dažreiz liekas, ka laiks tā steidzas, bet citu reizi liekas, ka tas stāv uz vietas. Arī dabai ir savs laiks, un būdama neprognozējama, arī tā māk sasteigt vai aizkavēt lietu dabisko virzību. Kad uznāk pēkšņas pārmaiņas dabā, dzīvajai dabai tas var sagādāt lielas problēmas. Liekas vēl nesen bija stiprs lietus, ko nomainīja saule un otrādi, taču tagad pasaule tiek tērpta aizvien baltāka. Tas pats ir ar mazo, sirdij tuvo Latviju, kuru ir piemeklējis stipri klimatiskie apstākļi, kas izpaužas negaisā, sniegā un krusā. Negaiss, kurā novērojams pērkons, zibens un lietus nav nekas neparasts, bet ja runa iet par zibeni un pērkonu laikā, kad snieg, ir kaut kas pavisam jauns un nebijis. To ir vērts redzēt kaut vai tikai tāpēc, lai sīkāk novērtētu dabas spēku mainību. No debesīm sen krīt ne vien sniega pārslas, bet arī citas anomālijas kā miruši putni. Tādas lietas ir neaizmirstamākas un ievērības cienīgas, taču tas nenozīmē, ka arī tādai lietai, kā pirmais sniegs netiktu pievērsta uzmanība tik...

We don't clearly know where the friendship starts, but we surely know where it ends. Sometimes it begins with a small ''Hi!'' on the way, little plays, driving with a bicycle, buying and eating ice-cream together... It's the part of childhood memories which will never come back, same as the people in them. It is a really valuable thing if someone have made it through today. Most of the time the people from the past you can see someday, but you won't get even little ''hi'' from them. Time changes everything, same as all the mistakes. The trust is lost along the long way, same as new people are met which, for some, replace others. It is a sad story when a true friendship dies and you get to wonder - was it real sometime or it all was just a pretend? Why wasn't it strong enough to survive? The memories are left empty and still missing the old times, but there is a layer of sand over it.

Dažreiz laika ir daudz, taču dažreiz šķiet, ka tā nekam tā īsti nepietiek. Ja paskatās atpakaļ, var manīt, cik daudz laika ticis izlietos un ieguldīts cilvēkos, lietās, kuri nav sasnieguši tagadni kopā. Daži cilvēki cenšas atrast laiku vienmēr tiem, kurus uzskata par svarīgiem savā dzīvē, bet ar laiku tiek saprasts, ka tie, citi, nemaz necenšas izbrīvēt savu laiku. Kā gan citādi var attaisnot cilvēka rīcību, kad pat 2 un vairāk mēnešu laikā neatrod laiku satikt cilvēku, kurš tam bijis kā ''labākais draugs''? Droši vien pie vainas ir tā lieta, kas spēj to aizstāt - mīlestība, bet vai tad nav tā, ka arī draudzība ir sava veida mīlestības izpausme? Visas lietas, kas kopā darītas, palīdzētas, pārdzīvotas, smietas un runātas? Laika gaitā var pazaudēt daudz. Jautājums rodas, vai zaudētais kādreiz attaisnos nākotnē iegūto? To neviens nezin, atliek tikai nodzīvot, cerēt un redzēt. Kādreiz arī man nebūs laika cilvēkiem, kuriem nav laika man, lai arī cik tuvi tie būtu. Ir liet...

Esmu izdarījis slepkavību, kas man īsti neizraisa nekādas emocijas. Policisti rokas saslēguši roku dzelžos aiz muguras. Interesantākais, ka kaut kā izlaužos no viņu varas un skrienu prom. Kad tie, kas dzenas pakaļ vairs nav manāmi, es samazinu soli. Baidos uzskriet kāda policista tiešajam acu skatienam. Pieskaros savai sejai, un zoda vietā jūtu garu, pinkainu bārdu. Tā nu gadās, ka es tomēr vienam uzduros un viņš prasa, vai neesot redzējis kādu vīrieti ar bārdu skaidrām pa iecirkni, es saku, ka nesen tik te ienācu. Nebeidzu beigt brīnīties, ka pats policists mani neatpazina. Izbēgt no policijas iecirkņa nemaz nebija tik grūti, kā licies. Ieskrienu lielā lielveikalā un prasu pirmajiem redzeslokā nonākušajiem vīriešiem. Balss izklausās ļoti izmisusi, taču es tāds nemaz nejūtos. Viņi labprāt piekrīt, sakot, ka viņiem tepat ir mašīna, jālec tikai iekšā. Mašīna ir tiešām netālu, taču tā vizuāli ļoti atšķiras no citām. Tā ir liela limuzīnveidīga ar pāris vizuāliem defektiem. Laikam jau tas...

Dažreiz ir tik viegli runāt ar svešiniekiem, citreiz pat daudz vieglāk, kā ar pazīstamajiem. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka tie ir un paliks svešinieki. Uzzināt par tiem ir daudz grūtāk, jo jāpaļaujas uz to, ko saka pats. Interneta vidē tas dod iespēju arī atbilēt, kad pats uzskata par nepieciešamu. Ir nepatīkami, kad pēc normālas sarunas, pēkšņi tev neatbild neizskaidrojamu iemeslu dēļ, kā arī tu saproti, ka neesi vienīgais tāda veida ''upuris''. Tev var pat palikt žēļ šāda veida cilvēka, kad aizmālēts skatiens ar to, cik slikti iet skolā vai kāpēc ir tikai pāris draugi. Var likties, ka šāds cilvēks jūtas vientuļi, tač tā nepavisam nav, jo viņam var sagādāt prieku sarakstīties ar neskaitāmi daudz cilvēkiem, ar kuriem, iespējams, dažreiz satikties, lai sauktu par paziņām un tie dažreiz atbildētu. Iespējams, tie pāris draugi ir nevis viņa paša izvēles dēļ, bet tāpēc, ka tie ir tie, kas pacieš šādu ''čakarēšanu'' un dažādus citus izgājienus. Iespējams pat, ka...

Mēs sēžam kuterī un laiks ir pietiekoši vēss, lai teiktu, ka nevienam nepatiktu nonākt ūdenī kaut uz brīdi. Pirms tam ir pabūts Latvijas Zinātņu akadēmijā, kuru virsotni es tā arī nesasniedzu, jo atteicos. Pēc tam, kuterī, redzu to pašu ēku un fotografēju. Izskatās daudz iespaidīgāka, nekā realitātē. Saku, ka man ir bail no augstuma, bet to jau visi zina, tāpēc piebilstu, ka būtu gājusi līdz galam, tikai man bija nepieciešama lielāka pierunāšana. Pēc brīža jūtu, ka ūdens smeļas iekšā no kutera malām. Man tas nepatīk, jo neliekas pieņemami, bet citiem, šķiet, vienalga. Es zinu, ka pārāk daudz domāju, kas dažreiz ir ļoti raksturīgi man. Pēc kāda laika mēs nonācām tuvāk krastam un izskatījās sekls visapkārt, bet kad sāc peldēt, tad pēkšņi pazūdu zem ūdens. Jūtams, kā gar malu līdz ar tevi krīt tāda kā smilšu siena un es krītu aizvien dziļāk. Pēc brīža, kad likās tā sajūta, ka viss lēnām izgaist acu priekšā bez sāpēm. Tā lēni un nesāpīgi dzīvības dvaša zuda, bet kāds tomēr satvēra un izv...

Olimpiskās spēles mani pārāk nav aizrāvušas, atskaitot atklāšanas ceremoniju un pāris izlasītos sporta veidus, jo patiesībā jau ar sportu nav bijušas pārāk labas attiecības, nevis tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka daudz kas nesanāk. Ir tikai sportiskas aktivitātes, kas aizrauj, pārsvarā ziemas, bet kā viens no izņēmumiem ir volejbols. Tas vienmēr ir licies interesants un tāds, ko var spēlēt jebkurš. Pat ja esi īsa auguma vai tukls, kaut pāris soļus paspert uz priekšu, atpakaļ vai sāniem var jebkurš. Gremdēt man nav īsti padevies, bet tas jau neliedz baudīt spēles azartu. Ja tu nevari gremdēt kā gribētos, vienmēr var jau uzcelt vai ar tiešo sist pāri un cerēt, ka pretinieks neuzņems. Tas, cik ļoti aizrauj volejbols, atausa tieši skatoties 2012. gada Londonas olimpiskās spēles. Spēlēja Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš (Latvija) pret Martinu Spinangru un Tarjei Skarlundu (Norvēģija). Tā bija aizraujošākā volejbola spēle, ko biju redzējusi. Nezinu vai tas bija tāpēc, ka spēlēja Latvi...