Catch life pieces and travel ^.^

Cilvēki baidās sev kādu laist tuvāk .. Jo tiklīdz roku kāds satver ciešāk, mēs ceram , ka viņš paliks ilgāk, bet viņš dodas prom. /Autors nezināms / Reizēm paliek skumji,  kad saproti, ka tavā dzīvē reti kurš uz uz palikšanu un ir tik daudzi cilvēki, kuri vairs nekad netiks sastapti. Kā lai zina, kuriem no tiem bija kāds svarīgs iemesls tajā ienākt? Kad tu turi cilvēkus distancē tas raisa nesapratni un arī pašam cilvēkam nav pārāk laba sajūta, kad nesaprot kāpēc tas tā ir. Sapratne ir vērtīga lieta un ja tāda piemīt, tā ir īsta draudzība vai vismaz tiekšanās uz to.

Can life be born out of death and in the darkest night can people find home? Can they find each other?  /The Yellow Wallpaper/ The answer is no. If it happens then it is just because of luck and that it is meant to be.

Labestības diena nu jau kļuvusi par tradīciju. Šī gada mērķis ir palīdzēt galvenokārt Dāvim (11 gadi) dzīvot, Nikam (15 gadi) staigāt, Timuram (10 gadi) un Denisam (6 gadi) redzēt un dzirdēt, Lindai (6 gadi) runāt. Tam nepieciešami 27 428 lati. Diezgan aizkustinoši vērot, kā maza meitene cītīgi met stikla kastītē monētiņas vienu pēc otras. Tā vien liekas, ka viņa tās cītīgi vākusi, jo to ir pilns maciņš.  Par ziedojumu varēja saņemt pats pēc izvēles ko vēlies labāk - lielu Labestības dienas uzlīmi, mazāku ar uzrakstu ''Es atbalstu labestības dienu'' vai arī mazu piespraudi ar uzrakstu ''Labestības diena''. Kur nu kurais uzlīmes līmēja - cits uz kājām, cits uz rokām, kādam bērnam tā tika arī uz cepures.  Apkārtne pilna dzeltenu Labestības dienu balonu, kas tiek dāvāti pārsvarā bērniem. Daži no tiem paceļas gaisā, citi plīst, bet katram mazajam tie izraisa aizrautību. Bērni tika apgleznoti grima studijā, savukārt Tautas balss teltī tie varēja izg...

Pēc pieputējušas dienas uz Zemes nolaižas svaigums un apkārt esošais troksnis pieklust. Lietus, tu man vienmēr patiksi. Tieši tu atmodini to mazo bērnu, kas vēl kaut kur mīt ieslēgts... un liec justies dzīvam.

Ir agrs, bet es jau kavēju. Dīvaini, ka nesteidzos un mierīgi dodos uz autobusa pieturu. Pie galapunkta satieku draudzeni, sauksim viņu par Gā . Kaut kādā veidā mēs nolemjam braukt tālāk. Izrādās, ka šajā autobusā ir arī kaut kādi skolēni, kuri ir gatavi tādām kā sacensībām. Izkāpjam ārā un priekšā ir var teikt lauki - pauguri, grāvji... Plašums visapkārt. Mums parāda karti, kurā parādīts ceļš, kas iet caur Latvijas vidu virzienā uz Lietuvu, tad atzīmēts ir kaut kāds tilts. Saka, ka ja iegūsiet 50Ls naudas balvu, varēsiet pāri tam pāriet. Es saku Gā : ''Piedalāmies!''. Tad mums parāda arī bildes no tā tilta, (laikam tad jau mēs bijām parakstījušās vai kā citādi paziņojušas, ka piedalāmies) kurš lika man strauji pārdomāt. Tilts bija augsts un apakšā bija kaut kāda upe. Lai arī tā bija betona konstrukcija, tam bija kas tāds, kas lika man gandrīz sākt trīcēt no bailēm. Lai vai kā, katram skolēnam, kurš piekrita dalībai, izdalīja vienriteni (!?). Tam bija pedāļi tai...

You can't buy happiness, but you can go to a concert. That's pretty close. As we all know there are many things in the world, that can't be bought with the money. Itis everything that creates memories and discharges whatever needs to be let out. The best way to do that is at the concert I think. There no one cares what you are and how you look. All are just into music. There is no need to woory how you look, does anyone known to you sees you. It is just you and the music. Like a whole different people you live through each vibration. There are hands in the air, hair whirwind and light flashes all around. It is a happy place where you are not judged by what you do, come from or look like. The moment when the sound and energy is in the air fulfills you fully. In the lyrics there can be found parts of your own life and memories. It speaks to you and sets the memories free, You can't just stand in the side. It pulls in everyone, if it is the right music. If it is th...

Foto no Tvnet 2012. g. raksta par 9.maija svinībām 9. maiju tēlaini var nosaukt par  Berlīnes “atbrīvošanas” dienu. Un daudzi droši vien neizpratīs īsti, ko tas nozīmē. Vēsturiski fakti: * 1945. gada 7.  maijā  līdz ar nacionālsociālistiskās  Vācijas sakāvi  Eiropā beidzās Otrais pasaules karš * 1945.g. 8.-9.maijs – Vācijas karaspēks Kurzemē kapitulē un visa Latvijas teritorija nonāk otrreizējā PSRS okupācijā. Tieši 2012. gada 9, maijs bija vizuāli visiespaidīgākais.  Dažādos sabiedriskajos transportlīdzekļos un uz ielām bija manāmi krievu valodā runājoši cilvēki ar puķēm, pārsvarā narcisēm un sarkanām neļķēm rokās un oranžmelnu lenti pie krūtīm, mazi sarkani karogi veltīti šai dienai.  Arī tirdzniecības uzņēmums ''Mego'' raisīja sašutumu, kad dažiem pārdevējiem, kuri bija pie apģērba piestiprinājuši oranžmelno lenti. Skaļāki kā parasti un pilni līksmības dažāda vecuma cilvēku, pārsvarā jaunāka gada gājuma, t.i. 20.-30. gadus veci, kuri...

Cilvēks pēc dabas ir vairāk vai mazāk pētnieks. Viņam patīk izzināt lietas un vietas. Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā daudziem tas ir kļuvis daudz vieglāk, tomēr dodoties līdz pat visai attālām valstij var manīt kādas tās iezīmes. Kā piemēram Albānijā Kalašņikova ieroču rūpnīcu pamestie korpusi, kas beidza pastāvēt pēc PSRS sabrukuma. Interesanti, ka Polijā joprojāmm darbojas 2 rūpnīcas, kas tos joprojām ražo un eksportā arī uz ASV. Nav pieejama informācija cik gada laikā Kalašņikovu, bet to skaits varētu svārstīties no 70 000 līdz 100 000. Kultūra, dabas apstākļi un daudzas citas lietas atšķiras, tomēr tas netraucē būt apburtam. Pat tad, kad cilvēkiem nav vienotas valodas, tas netraucē. Dažreiz šie cilvēki ar žestiem un mīmiku saprotas labāk, kā cilvēki, kas runā vienā valodā, bet bieži tā arī paliek svešinieki viens otram un paši sev... Šādi ceļojumi ir vajadzīgi, lai radītu grūdienu savos dzīves uzskatos un attiesmē pret citiem. Redzēt, cik laimīgi dzīvo cilvēki pat bez elektrības ...

Sapņi, tāpat kā miegs ir sarežģīta lieta. Ir sapņi, kurus cilvēki atceras un kuri, uzreiz pēc pamošanās, tiek aizmirsti. Pārsvarā sapņus veido mūsu zemapziņā sagalbājusies infromācija, dienā pārdzīvotais vai redzētais. Kuram gan, piemēram, nav gadījies saskarties ar filmā redzētā iesatīšanos sapnī. Mani sapņi pārsvarā bijuši pilni fantāzijas, lai gan ir bijuši pārsteidzoši patiesi, kuri ir piepildījušies. Gribētos, lai to būtu bijis vairāk. Tās bija spilgtas vīzijas, kam bija lemts piepildīties, gan pozitīvie, gan negatīvie. Šoreiz es vēlējos aprakstīt kādu fantāzijas sapni, kurš bija nereāls un reāls reizē.   Darbība sākās kādā pamestā ēkā Krievijā. Es un grupa aptuveni vienāda vecuma cilvēku, kurus dzīvē nepazīstu nolēmām to sīki izpētīt. Pārsvarā viss bija gaišs un redzams, bet pēc kāda laika mēs nonācām kādā tumšā ejā. Nezinu vai mums bija lukturi, bet neko tādu mēs neizmantojām un gājām uz nelielas gaismas pusi, kas nāca no tuneļa gala. Pa ceļam es vēl paguvu ...

Kad cilvēks ir aizmests uz esamības robežas, tas tomēr saprot, ka ir lietas, kas jādara kaut vai tikai tāpēc, ka sagādā pašam prieku. Protams, ar laiku tas kļūst grūtāk ja tomēr netiek saņemts nekāds atbalsts, uzslava vai vienkārši labs vārds. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par lietām, kuras rodas aiz šķietami nekā. Tās, tāpat kā patiesā māksla rodas cilvēkam pārdzīvojot stiprus emocionālus pārdzīvojumus, kā tuva cilvēka zaudējums, vilšanās personiskajos mērķos, nesapratne no tiem, kuriem vēlētos tādu saņemt un daudz citu lietu, kas katram ir individuālas. Vienam otra cilveķa nesapratne svarīgā jautājumā var šķist nekas vērā ņemams, bet citam tas var būt par pamatu emocionālam pārdzīvojumam, ilgstošām negatīvām sajūtām. Tās lietas krājas un saindē prātu, bet līdz ar to dod iespēju radīt ko skaistu. Izliekot savas sajūtas mūzikā, mākslā, literatūrā vai kur citur, parādās ekspresivitāte, orģinalitāte. Kurš gan labāk var aprakstīt kādas meitenes izjūtas ciešot bērnībā no vardarbība...