Catch life pieces and travel ^.^

Esmu izdarījis slepkavību, kas man īsti neizraisa nekādas emocijas. Policisti rokas saslēguši roku dzelžos aiz muguras. Interesantākais, ka kaut kā izlaužos no viņu varas un skrienu prom. Kad tie, kas dzenas pakaļ vairs nav manāmi, es samazinu soli. Baidos uzskriet kāda policista tiešajam acu skatienam. Pieskaros savai sejai, un zoda vietā jūtu garu, pinkainu bārdu. Tā nu gadās, ka es tomēr vienam uzduros un viņš prasa, vai neesot redzējis kādu vīrieti ar bārdu skaidrām pa iecirkni, es saku, ka nesen tik te ienācu. Nebeidzu beigt brīnīties, ka pats policists mani neatpazina. Izbēgt no policijas iecirkņa nemaz nebija tik grūti, kā licies. Ieskrienu lielā lielveikalā un prasu pirmajiem redzeslokā nonākušajiem vīriešiem. Balss izklausās ļoti izmisusi, taču es tāds nemaz nejūtos. Viņi labprāt piekrīt, sakot, ka viņiem tepat ir mašīna, jālec tikai iekšā. Mašīna ir tiešām netālu, taču tā vizuāli ļoti atšķiras no citām. Tā ir liela limuzīnveidīga ar pāris vizuāliem defektiem. Laikam jau tas...

Dažreiz ir tik viegli runāt ar svešiniekiem, citreiz pat daudz vieglāk, kā ar pazīstamajiem. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka tie ir un paliks svešinieki. Uzzināt par tiem ir daudz grūtāk, jo jāpaļaujas uz to, ko saka pats. Interneta vidē tas dod iespēju arī atbilēt, kad pats uzskata par nepieciešamu. Ir nepatīkami, kad pēc normālas sarunas, pēkšņi tev neatbild neizskaidrojamu iemeslu dēļ, kā arī tu saproti, ka neesi vienīgais tāda veida ''upuris''. Tev var pat palikt žēļ šāda veida cilvēka, kad aizmālēts skatiens ar to, cik slikti iet skolā vai kāpēc ir tikai pāris draugi. Var likties, ka šāds cilvēks jūtas vientuļi, tač tā nepavisam nav, jo viņam var sagādāt prieku sarakstīties ar neskaitāmi daudz cilvēkiem, ar kuriem, iespējams, dažreiz satikties, lai sauktu par paziņām un tie dažreiz atbildētu. Iespējams, tie pāris draugi ir nevis viņa paša izvēles dēļ, bet tāpēc, ka tie ir tie, kas pacieš šādu ''čakarēšanu'' un dažādus citus izgājienus. Iespējams pat, ka...

Mēs sēžam kuterī un laiks ir pietiekoši vēss, lai teiktu, ka nevienam nepatiktu nonākt ūdenī kaut uz brīdi. Pirms tam ir pabūts Latvijas Zinātņu akadēmijā, kuru virsotni es tā arī nesasniedzu, jo atteicos. Pēc tam, kuterī, redzu to pašu ēku un fotografēju. Izskatās daudz iespaidīgāka, nekā realitātē. Saku, ka man ir bail no augstuma, bet to jau visi zina, tāpēc piebilstu, ka būtu gājusi līdz galam, tikai man bija nepieciešama lielāka pierunāšana. Pēc brīža jūtu, ka ūdens smeļas iekšā no kutera malām. Man tas nepatīk, jo neliekas pieņemami, bet citiem, šķiet, vienalga. Es zinu, ka pārāk daudz domāju, kas dažreiz ir ļoti raksturīgi man. Pēc kāda laika mēs nonācām tuvāk krastam un izskatījās sekls visapkārt, bet kad sāc peldēt, tad pēkšņi pazūdu zem ūdens. Jūtams, kā gar malu līdz ar tevi krīt tāda kā smilšu siena un es krītu aizvien dziļāk. Pēc brīža, kad likās tā sajūta, ka viss lēnām izgaist acu priekšā bez sāpēm. Tā lēni un nesāpīgi dzīvības dvaša zuda, bet kāds tomēr satvēra un izv...

Olimpiskās spēles mani pārāk nav aizrāvušas, atskaitot atklāšanas ceremoniju un pāris izlasītos sporta veidus, jo patiesībā jau ar sportu nav bijušas pārāk labas attiecības, nevis tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka daudz kas nesanāk. Ir tikai sportiskas aktivitātes, kas aizrauj, pārsvarā ziemas, bet kā viens no izņēmumiem ir volejbols. Tas vienmēr ir licies interesants un tāds, ko var spēlēt jebkurš. Pat ja esi īsa auguma vai tukls, kaut pāris soļus paspert uz priekšu, atpakaļ vai sāniem var jebkurš. Gremdēt man nav īsti padevies, bet tas jau neliedz baudīt spēles azartu. Ja tu nevari gremdēt kā gribētos, vienmēr var jau uzcelt vai ar tiešo sist pāri un cerēt, ka pretinieks neuzņems. Tas, cik ļoti aizrauj volejbols, atausa tieši skatoties 2012. gada Londonas olimpiskās spēles. Spēlēja Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš (Latvija) pret Martinu Spinangru un Tarjei Skarlundu (Norvēģija). Tā bija aizraujošākā volejbola spēle, ko biju redzējusi. Nezinu vai tas bija tāpēc, ka spēlēja Latvi...

Pasaulē ir miljoniem cilvēku un bieži gribas ticēt, ka katrs sastaptais cilvēks ienāk mūsu dzīvē ar nozīmi. Dažreiz cilvēki paliek mūsu dzīvē ilgāk, citreiz retāk, tomēr tie vienmēr mums kaut ko dod un paņem. Dažreiz būtu gribējies, lai tie vairāk kaut ko dod, vai paņem, taču kontrolēt, kā izvērtīsies katra cilvēka ienkāšana kāda dzīvē ir tik neparedzama. Viss var sākties ar parastu saraksti vai pārpratumu pat internetā. Dažreiz mēdz gribēties ar kādu vienkārši parunāties un tad, kad gribās ar svešu cilvēku parunāties, tu esi patiess. Nav samākslotības un teikt visu skaistāk vai pārdomātāk. Kad mēs palīdzam kādam uz ielas, gribot vai negribot tiek pārmīta kāda saruna. Kad vilcienā kāds nosēžas pretī, var gadīties ar to sapazīties, parunāt par politiku, vēsturi vai ko citu. Iepazītie cilvēki var dod plašāku skatījumu uz pasauli, dažādajiem viedokļiem un notikumiem. Arī netālu dzīvojošais kaimiņš dzīvē var dod dažādas lietas. Caur attieksmi pret tiem mēs parādām kādi paši esam. Prota...

Bieži vien tieši veiksme ir galvenais noteicējs tajā, kā dažādas lietas iegrozās. Tā ir spēcīgāka, nekā nauda, izglītība utml. lietas. Brīžiem citiem tas sagādā daudz skumju, jo kādam citam sanāk daudz labāk, bet kāds pat ļoti cenšoties nevar īsti izsisties.  Ir cilvēki, kuri pat ar augstāko izglītību nevar atrast darbu, bet citi, pat bez īstas pieredzes un augstākaš izglītības atrod labu darbu. Kur pasaulē palikusi taisnība? Laikam tikai negodigiem līdzekļiem un pazīšanos ir iespējams saniegt to, ko vēlies. Nejau pat neatlaidībai un patikai pret specialitāti ir liela nozīme, bet izskatam, runas prasmēm, kā tu sevi pasniedz, var teikt, kā pirkumu, kuru iegādājas tikai skatoties no ārējā iepakojuma - ja tas ir piesaistošs un skaists, to ņem. To, cik pildījums un saturs ir labs, iespējams, nekad tā īsti neiztirzā. Skumji, ka tā lietas dzīvē notiek, bet tā notiek, un tā īsti tur neko nevar padarīt.

Viens ir lasīt par tādām vietām, bet pavisam kaut kas cits ir spilgi to izdzīvot. Sen nebiju lasījusi par kādu koncentrāciajs nometni, vienīgi tīrot datoru, skatījos arī Salaspils memoriāla bildes, varbūt no tā zemapziņā kaut kas notika un sanāca izteikti spilgts sapnis. Man nemēdz sapnī būt ar mani kāds no vecākiem, tāpēc jo pārsteidzošāk bija, ka mamma šoreiz bija līdzi ar mani. Skaļas klaigas visapkārt. Cilvēki darās ap akmens krāvumiem. Arī man tas ir jādara, bet es jūtu, ka rokas jau ir jēlas un aiz hakī krāsas krekla rit asinis sajaucoties ar sviedriem. Pēc kāda laika pienes kaut kādu negaršīgu biezeni, kuru es negribu ēst, bet mamma saka, ka jāēd un ir ar mieru atdot man arī savu. Pienāca vakars un mums bija dots brīvais laiks pastaigāt pa teritoriju. Atceros dzeloņdrātis visapkārt un pāris lielus novērošanas torņus, no kuriem man bija bail, jo likās, ka no katras nepareizas kustības tūlīt sāks šaut. Nezinu kā mamma bija izdomājusi, bet viņa teica, ka mums vajadzētu p...